Latvijā ir daudz stipru sieviešu, kuras dara visu, lai ģimenei nekā netrūktu. Tāda ir arī seciete četru jauku bērnu māmiņa Sarmīte Madlinska. Viņas ikdiena paiet, strādājot Seces pamatskolas ēdnīcā, bet vakari tiek veltīti ģimenei.
No smilšukastes līdz laulībai
Sarmītei Madlinskai ir 37 gadi, un viņa ir četru bērnu — Elīnas, Santas, Naura un mazā Ulda — māmiņa. Viņa Secē ir gan dzimusi, gan augusi.
Bērnu tēvu Sarmīte pazina jau no bērnības. Kopā rotaļājās, spēlējās smilšukastē. Ar laiku jauniešiem radās abpusējas simpātijas. Kad 1990. gadā Sarmīte pabeidza Preiļu kooperatīvo tehnikumu, kur apguva pārtikas un rūpniecības preču pārdevējas arodu, viņai piedzima Nauris. Nebija viegli, bet daudz palīdzēja māte un māsa. Tolaik veikalā neko lāgā nevarēja nopirkt, bet pēc pārtikas bija jāstāv rindās ar taloniem rokās. Taču Sarmīte ar visu tika galā, neskatoties uz to, ka no vīra palīdzību nesaņem.
— Kad piedzima Nauris, biju pavisam jauniņa. Citi domāja, ka sabojāju savu dzīvi, bet es tam nepiekritu. Bērniņš ir kaut kā jauna un skaista sākums. Vēl šodien atceros, kā šuvu un mazgāju autiņus. Pāris gadu vēlāk aptiekās nonāca pamperi, un tas bija liels brīnums, bet nu — ierasta lieta, — teic seciete.
Darbus nesmādē
Sarmīte arī ļoti labi zina, ko nozīmē būt bezdarbniecei. Taču viņa nevienu no piedāvātajiem darbiem nesmādē, jo apzinās, ka par spīti visam ģimenei iztika jānodrošina.
— Esmu strādājusi dažādus darbus — divus gadus arī par pastnieci. Ik dienu mēroju ap 27 kilometriem. Spītējot laikaapstākļiem darbs bija jāpadara. Visgrūtāk bija ziemā. Reiz bija ļoti daudz sasnidzis, un es ar prieku bridu pa kupenām gluži kā bērnībā. Biju apsaldējusi kājas, un sekas jūtamas joprojām. Visbīstamākās likās dienas, kad jānogādā pensijas, bet, tā kā iedzīvotājus pazinu, viss bija kārtībā. Jutos gandarīta, nogādājot sūtījumus vai pensiju vecajiem pagasta ļaudīm. Te, laukos, viņi ir ļoti vientuļi un priecājas par katru ciemiņu. Kad pērn decembrī pasta darbībā ieviesa izmaiņas, darbu zaudēju, jo visus sūtījumus sāka izvadāt ar mašīnu. Iestājos “bezdarbniekos”, papildināju zināšanas pārdevēju kursos. Strādāju dažādus darbiņus, neko nešķirojot.
Anglijas rūgtā pieredze
— Pirms pāris gadiem strādāju arī Anglijā. Kādā mazā ciematā piķēju kāpostu dēstus. Vēlējos strādāt pusgadu, bet izrādījās, ka darbs bija vien divas dienas nedēļā. Nesagaidījusi pārmaiņas, pēc trim mēnešiem devos mājup. Paspēju tieši uz Naura izlaidumu. Ja man atkal būtu iespēja doties uz ārzemēm, domāju, ka nebrauktu. Turp vajadzētu doties jaunākiem cilvēkiem, jo man ir bijusi rūgta pieredze. Tur neviens tevi negaida, labāk redz ejam nekā nākam. Tur tu esi viens, un pašam sevi arī jāaizstāv. Iespējams, laika gaitā viss ir mainījies, bet arī tagad netrūkst stāstu par līdzīgiem gadījumiem. Lai kā būtu Latvijā, taču te esi starp savējiem, vari runāt latviešu valodā.
Ar darbiem gājis visādi, bet nu strādāju Seces pamatskolas ēdnīcā par palīgstrādnieci. Šajos laikos jāpriecājas, ka darbs vispār ir, lai kāds tas būtu. Tā kā daudz strādāju gan darbā, gan mājās, man atliek maz laika sev. Brīvajos brīžos parasti skatos kādu seriālu un izsapņoju galveno varoņu dzīvesstāstus. Rudens un ziemas garajos vakaros arī labprāt adu, bet, kad gribas pabūt vienai, dodos izbraukumos ar velosipēdu.
Mobilais telefons — nepieciešamība
Sarmīte Madlinska uzskata, ka bērniem pēc iespējas ilgāk jādzīvo mājās, nevis nepilnu divu gadu vecumā jāapmeklē bērnudārzs.
— Mani bērni “dārziņu” neapmeklēja. Viņi tik ātri izaug, tāpēc nolēmu ilgāk paturēt savā tuvumā, bet, kad sākās skolas gaitas, nespiedu mācīties, jo viņiem pašiem bija apņēmība, ka tas jādara. Dzīve rit uz priekšu, un viss mainās. Arī mazais Ulduks sācis mācīties un nu prot gan lasīt, gan rēķināt.
Savulaik likās absurdi, ka bērniem ir mobilais telefons, bet tagad saprotu, ka tas ir ļoti vajadzīgs. Tā kā Uldis sāka mācīties 1. klasē, izmantojām iespēju un piedalījāmies “Latvijas mobilā telefona” rīkotajā akcijā, kur pasaku grāmatu varēja iemainīt pret tālruni, un tagad tāds ir katram bērnam. Lai gan man šīs mūsdienās tik vajadzīgās lietas nav, vajadzības gadījumā izmantoju kādas paziņas telefonu.
Bērniem vienmēr cenšas dot
Kad vaicāju, vai nav grūti tikt galā ar četriem bērniem, Sarmītes kundze teic, ka nav gan, jo viņi tikai vairo prieku un enerģiju.
— Ar bērniem saprotos ļoti labi. Kopā pavadām daudz laika. Ejam gan uz koncertiem, gan citiem saviesīgiem pasākumiem. Bērnus laižu arī visās iespējamajās ekskursijās, kā arī uz pulciņiem. Ir ļoti daudz pāru, kuriem bērniņu nevar būt, tāpēc jānovērtē, ka man viņi ir.
Gadu gaitā esmu sapratusi, ka bērnus nevar izaudzināt vienādus. Viņos var saskatīt gan mīļumu un skarbumu, gan to, cik katrs savā būtībā ir īpašs. Varam aprunāties par jebkuru tēmu, apmeklēt pasākumus, bet, kā jau mammai klājas, reizēm nākas arī parāties. Uzskatu, ka daudzbērnu māmiņas ikdienā pagūst izdarīt vairāk, jo iemācās pareizi sadalīt laiku. Turklāt bērniem vienmēr jācenšas dot — ja tā nevar būt nauda, tad kaut kas daudz svarīgāks — sirds siltums un mīlestība.
Liela atbalsts ir pašu izaudzētais
Daudzus nomāc ekonomiskā situācija valstī, bet Sarmītes kundze uz to cenšas raudzīties optimistiski.
— Arvien ceru, ka viss būs labi. Visvairāk sāp, ka valdība nedomā par trūcīgajiem pensionāriem un daudzbērnu ģimenēm. Arī ikmēneša ģimenes pabalsts ir niecīgs.
Sadzīves problēmas vienmēr cenšos atrisināt pati, bet, ja jūtu, ka tiešām vairs nevaru, lūdzu palīdzību kādam no tuviniekiem. Saņemties palīdz apziņa, ka ir cilvēki, kuriem klājas vēl grūtāk, bet kas man kait? Ir gan rokas, gan kājas, gan galva uz pleciem. Mūsu pašu spēkos ir sakārtot savu apkārtējo vidi — apzinīgi strādāt, uzsmaidīt mīļajiem un dalīties tajā, kas mums ir.
Lai gan daudzbērnu ģimenēm neklājas viegli, ļoti nozīmīgs ir pašu izaudzētais un sagatavotais — savs kartupelītis, burkāniņš, dažādi ievārījumi un konservi.
