Kad ierodamies pie Haralda Šulca, Fiona uz mums laiski uzrej no saimniecības ēkas otrā stāva izbūves. “Brīvdienās bijām uz medībām, tagad atpūšas,” saka saimnieks, piebilstot, ka laiku un medību suņus vispār par mājas sargiem gan īsti nevarot uzskatīt. Turpat pie saimniecības ēkas iekārtots arī iežogojums, bet Fiona labprātāk teritoriju kontrolējot no augšas.
Jaunas vēsmas
Aptuveni gadu Latvijas Mednieku kinoloģiskā apvienība
(LMKA) darbojas jaunās valdes vadībā, kuras priekšgalā ir Ainārs Remess. LMKA eksperts kinologs H. Šulcs apliecina, ka apvienība darbojas, lai topošajā Medību likumā iestrādātu pantus, kas medniekiem liktu sakārtot savu palīgu — medību suņu — dokumentus un būt vairāk ieinteresētiem arī viņu ciltsdarbā. “Tie laiki ir pagājuši, kad medīt varēja iet ar visādiem krančiem,” saka mednieks. “Kā tas izskatās, ja medniekam ir labs ierocis ar smalku optiku, speciāli medībām pirkts tērps un pie kājas krancītis!? Viss iespaids pagalam!”
LMKA tuvākie mērķi — sakārtot likumdošanu, izveidot datu bāzi par pašlaik medniekiem esošajiem dažādu šķirņu suņiem un turpināt laba ciltsdarba praksi. Tālākie — ieiet starptautiskajā apritē un nokārtot FCI (Fédération Cynologique Internationale) sertifikātu, lai kādreiz nākotnē eksportētu šķirnes suņus. “Tam mums potenciāls ir. Kāds paziņa bija aizvedis uz izstādi Polijā savas laikas, neoficiālā vērtējumā izpelnījies augstākās godalgas un saņēmis piedāvājumu pārdot šo suņu pēcnācējus,” plānus ieskicē eksperts.
Pagaidām visa darbošanās bal-stoties uz entuziastu aizrautību.
Audzina iedrošinot
H. Šulcs ir mednieks ar vairāk nekā divdesmit gadu pieredzi. Šajā laikā viņam bijuši vairāki medību suņi, arī bezšķirnes. “Nenoliedzu, ka krancis var būt izcils medību suns,” viņš saka, bet šķirnes sunim tomēr esot cits prestižs. Zināšanas viņš pamazām sakrājis no literatūras un apmeklējot suņu izstādes. Pēdējos gados bijis arī īpašās medību suņu audzētavās Krievijā, lai uzzinātu vairāk tieši par Krievu—Eiropas laiku šķirni. “Labam medību sunim jādara viss — jādzen briedis, jāaprej caunas un jāaiztur mežacūka,” viņš uzskaita. Vienīgi, meklējot sašautu dzīvnieku pa asinspēdām, pārāki esot Latvijas dzinēji ar savu attīstīto apakšējo ožu.
Savā praksē viņš novērojis, ka pa īstam laikas sāk strādāt trīs gadu vecumā, un pastāsta gadījumu, ko dzirdējis kādā Krievijas suņu audzētavā par profesionāliem medniekiem, kas iet kažokzvēru medībās. Viņi mēdzot paņemt visu kucēnu metienu 7—8 mēnešu vecumā. Tos, kuri pārbaudi pirmajā medību sezonā neiztur, nošaujot un gādājot citus.
Tiem, kuri vēlas audzināt sev palīgu medībās, H. Šulcs iesaka sazināties ar LMKA ekspertiem, lai pārliecinātos, ka kucēni dzimuši no vecākiem, kuri izstādēs saņēmuši eksterjera vērtējumu un izgājuši praktisko pārbaudi.
“Var jau visādi gēni nostrādāt, bet lielāka garantija, ka pēcnācējs būs ar labām mednieka īpašībām, tomēr ir, ja nav notikusi patvaļīga lecināšana,” viņš norāda. Labākais laiks kucēna ņemšanai ir aptuveni sešu nedēļu vecumā, kad viņš prot pats ēst, ir attārpots un var dzīvot patstāvīgi. “Jo ātrāk saimnieks kucēnu vedīs uz mežu, jo abiem labāk. Īstenībā sunim nekas nav jāmāca, tikai daudz kopā ar viņu jāstaigā pa mežu. Ja pareizie gēni ir, tad tikai jāļauj viņam “atklāt pasauli”,” savas apmācību metodes atklāj H. Šulcs.
Kopīgajās pastaigās suns pamazām jāradina pie šāviena trokšņa un, galvenais, vienmēr jāiedrošina, ka saimnieks ir tepat un aizstāvēs, ja būs vajadzīgs. Tas īpaši svarīgi, kad suni pirmoreiz aizved uz mežacūku aploku. To varot darīt 7—9 mēnešu vecumā, izvēloties aploku, kurā atrodamas jaunas mežacūkas. “Pie veca mežakuiļa, kas jau apguvis “killera” amatu, iesācēju vest nevar,” viņš brīdina.
Būs arī zonālās
izstādes
LMKA pašlaik notiekot liels darbs, lai nākamā gada vasarā sarīkotu gan reģionālās, gan kopējo Latvijas suņu izstādi. Kurzemes reģionam jau izvēlēts datums —
3. jūlijs. Vidzemē tā varētu notikt kādu nedēļu vēlāk. Tur tā plānota Ļaudonā. “Tad eksperti gūtu priekšstatu par labākajiem suņiem, un uz Latvijas izstādi aizbrauktu paši izcilākie,” spriež H. Šulcs. “Zonālās izstādes būtu risinājums tiem suņu īpašniekiem, kuri nesasparosies braukt uz Rīgu. Tas ļautu večiem sanākt kopā un apmainīties ar informāciju, un palepoties citam cita priekšā,” viņš uzsver. Izstādi sunim vislabāk apmeklēt aptuveni gada vecumā, kad augums pilnīgi izveidojies. Vēl eksperts norāda, ka patvaļīgi suņus pārot nevajag, “jo gribam taču izaudzēt sev skaistus, gudrus un labus palīgus”. Viņš norāda, ka mērķtiecīgas selekcijas rezultātā, piemēram, izaudzināti Latvijas dzinēji, kas nedzen medījumu nesamērīgi tālu. Tāpat laikām izdevies izskaust īpašību, kad viņa nelaiž pie nošautā dzīvnieka citu mednieku, izņemot saimnieku.
“Nesaprotu tos medniekus, kuri nopērk labu kucēnu, aizved uz savu meža nostūri, un mēs vairāk par viņu neko nezinām. Ir jau dzirdēts, ka vīri atrunājas: kāpēc man to visu vajag, ja viņš man visu dara mežā? Bet izstādē un lauka pārbaudē novērtēts suns ceļ arī paša mednieka vērtību,” teic H. Šulcs.
Viņš pats vairāk “uzticoties” Krievu—Eiropas laikai, bet atzīstot arī citu šķirņu suņu labās īpašības. Tāpēc pamazām audzinot arī medību terjera kucīti.
“Latvijas dzinēji bieži vien ar balsi dzen jebkuras pēdas, un tad medniekiem liekas, ka masts pilns ar zvēriem, bet laika parasti rej tikai tad, kad zvēru redz. Kad Fiona rej, skaidri zinu — ir!”
