Ar Ilzi Krustu pirmo reizi teikamies Bebru internātpamatskolā. Tur viņa bija ieradusies kopā ar ASV dzīvojošo mecenātu un ārstu Aivaru Sluci, kurš, pateicoties Ilzes uzņēmībai, vienai no internātpamatskolas skolniecēm piešķīra stipendiju.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ilze Krusta.
Dzimšanas laiks un vieta: 1963. gada 13. jūlijs, Aizkraukle.
Izglītība: augstākā, beigusi Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība”.
Nodarbošanās: mājsaimniece.
Ģimene: šķīrusies, trīs bērni.
Horoskopa zīme: Vēzis.
Vaļasprieks: dārzkopība un adīšana.
Jāatbalsta arī skolēni
— Kāpēc nolēmāt palīdzēt tiem, kuriem dzīvē klājas grūti?
— Laikam jau tāpēc, ka pašai dzīvē ne vienmēr ir gājis gludi. Meiteni, kurai Sluča kungs piešķīra stipendiju pazīstu jau no bērnības. Zinu, ka viņai šāds atbalsts bija nepieciešams. Kaut arī ir grūti dzīves apstākļi, Kitija ļoti labi mācās. Teju visas stipendijas, kuras Latvijā piešķir gan fondi, gan privātpersonas, ir paredzētas jauniešiem, kuri sāk studijas augstskolās, bet nav tādu stipendiju, kuras piešķirtu vidusskolēniem. Līdz ar to tiem bērniem, kuri pēc pamatskolas vēlas turpināt mācības vidusskolā, ne vienmēr tas finansiālu apsvērumu dēļ ir iespējams. Trimdas latviešu vidū man ir daudz pazīstamu cilvēku, tajā skaitā Kanādā dzīvojošā latviešu dzejniece Inta Purva, kura ļoti plaši izvērsusi labdarību Limbažu pusē. Ar viņas dēla Imanta Purva starpniecību sāku meklēt iespējas palīdzēt Kitijai. Tas, ko mēs šeit varam, — atbalstīt ar labu vārdu vai apsveikt Ziemassvētkos, ne vienmēr ir pietiekami.
— Kā jūs “atradāt” Aivaru Sluci?
— Šogad Inta Purva bija ieradusies Latvijā, un viņas dēls palūdza, lai es pavadu māti kārtējā braucienā pa Latviju. Tad arī sākās palīdzība Kitijai, šogad Inta Purva deva meitenei to, ko vajadzētu nodrošināt ģimenei. Pēc tam bija nodoms runāt ar “Daugavas Vanagu” organizāciju, kas diezgan plaši izvērsusi palīdzību Latvijā. Bet viss notika nedaudz savādāk. Pēc trim dienām viņa man piezvanīja un pastāstīja, ka Latviešu biedrības namā Rīgā sastapusi ārstu no Amerikas un viņš vēlētos satikties ar meiteni, un ar viņu aprunāties. Pēc tikšanās Sluča kungs piekrita finansiāli atbalstīt Kitijas turpmākās mācības. Tagad viņai ir piešķirta stipendija turpmākajiem trijiem gadiem, tas ir, visam vidusskolas laikam.
Tipisks latviešu dzīvesstāsts
— Jums ir daudz pazīstamu trimdas latviešu. Kā tā?
— Mana vecāmāte nāk no desmit bērnu ģimenes, līdz ar to mums ir ļoti daudz radu. Tas ir diezgan tipisks latviešu ģimenes stāsts. Vecāsmātes vecākajai māsai bija divi dēli, kuri kara laikā pazuda. Viens pēc kara tomēr atgriezās, bet par otru nebija nekādu ziņu. Pēc vairāk nekā desmit gadiem viņa uzzināja, ka otrs dēls ir dzīvs un dzīvo Kanādā. Šajā laikā viņš bija beidzis augstskolu, apguvis farmaceita profesiju. Ģimenes viņam nebija, un viņš sāka sazināties ar radiem Latvijā, arī ar manu vecomāti. Es tajā laikā dzīvoju pie vecāsmātes. Ne viss manā dzīvē ritēja gludi, un par maniem pārdzīvojumiem vecāmāte uzrakstīja tēvocim Kanādā. Pēc kāda laika es saņēmu vēstuli, kurā bija čeks par pieciem simtiem dolāru. Es šādu naudu nevarēju pieņemt, tāpēc to ar pavadvēstuli nosūtīju atpakaļ. Nevarēju pieņemt, ka vecs vīrs sūta savu nopelnīto naudu. Tā sākās mūsu sarakste un draudzība.
Dzīvē daudz nejaušību
— Jūs arī esat bijusi Kanādā?
— Šajos gados Kanādā esmu bijusi piecas reizes un viesošanās laikā arī iepazinos ar daudziem trimdas latviešiem. Laika gaitā viņi man ir kļuvuši labi paziņas.
1991. gadā tēvocis atgriezās Latvijā un sāka dzīvot pie manis, neraugoties uz to, ka mēs toreiz īrējām mazu dzīvoklīti, ūdens un labierīcības bija ārā, tēvocis bija slims un viņam bija grūti staigāt. Tajā laikā jau bijām sākuši celt savu māju. Manā dzīvē ir ļoti daudz nejaušību un ļoti daudz kas ir noticis nedomājot. Arī ne īpaši patīkamas lietas.
— Vai varat par tām pastāstīt?
— Kad tēvocis aizgāja viņsaulē, mēs jau bijām sākuši dzīvot savā mājā. Mājas īpašnieks bija vīra tēvs, un, kā tas bieži gadās, vīram uzradās cita sieviete ar kuru viņš sāka kopdzīvi, un es pēkšņi paliku uz ielas. Tad sākās septiņu gadu dzīves posms pilsētas dzīvoklī vienai ar trim bērniem un bez kādas palīdzības. Šajā laikā pie mums dzīvoja arī vīra māsas meita, brīvdienās no bērnunama pie sevis ņēmām meitenīti, kurai mācījām, ka pankūkas ir ne tikai šķīvī, bet vispirms tās ir jācep. Šajā laikā mani sameklēja Imants Purvs un daudz palīdzēja.
— Kā jūs atgriezāties savā mājā?
— Atkal nejaušība. Pēc septiņiem gadiem dzīvē izveidojās situācija, ka es varēju no bankas atpirkt savu māju. Tā mēs ar bērniem pamazām cīnamies.
Neizskatās pēc sociālās darbinieces
— Zinu, ka jūs vēlējāties doties uz Kanādu mācīties. Kāpēc tas neizdevās?
— Ne tikai mācīties, bet arī strādāt. Kad es studēju “Attīstībā”, bija jāizvēlas prakses vieta. Kanādā ir sociālais pansionāts “Kristus dārzs”, kurā aprūpē trimdas latviešus. Tā ir bezpeļņas organizācija, un mans sapnis bija šādu pansionātu izveidot Latvijā. Tāpēc vēlējos stažēties tur. Kanādā viss bija sarunāts. Divatā ar draudzeni devāmies uz Varšavu, jo toreiz vīzas Latvijā nevarēja nokārtot. Pārrunas notika individuāli, un pēc tam ierēdnis mums paziņoja, ka vīzas mums ir atteiktas. Atteikuma iemesls — “jūs neizskatāties pēc sociālajām darbiniecēm, un mēs neticam, ka jūs tādu darbu varētu strādāt.” lai arī līdz tam es Kanādā jau biju piecas reizes. Praksi nācās strādāt tepat Rīgā.
— Vai sapnis par aprūpes centru jau ir atmests?
— Vienu laiku ar šo domu biju ļoti aizrāvusies. Pat biju iztēlojusies vietu Aizkrauklē, kur šis centrs varētu būt. Biju pārliecināta, ka tas izdosies. Ar “Kristus dārzu” jau bija sāktas sarunas. Domāju, ka tas būtu bijis ļoti labs projekts, jo noteikti būtu daudz tādu latviešu, kuri tagad dzīvo svešumā, bet vecumdienas vēlētos pavadīt dzimtenē. Diemžēl nokavējām nekustamā īpašuma iegādi, jo ēka, kuru vēlējāmies pirkt, pirms dažām dienām bija pārdota.
Bija piedāvājums iesaistīties līdzīgā privātā projektā Jūrmalā, bet, ņemot vērā, ka tur organizatori bija vietējie, man nebija pārliecības, ka šis projekts izdosies un darbosies. Ja to darītu trimdas latvieši, tad droši vien būtu iesaistījusies, bet vietējiem tas noteikti būtu tikai bizness un naudas pelnīšana. Bet šādi centri nekad nevar būt bizness, tā ir labdarība. Tam ir jābūt sirdsdarbam.
Līdz ar to sapnis pagaidām ir “nolikts plauktiņā”.
— Savā profesijā strādāt nav nācies?
— Tikai praksē. Esmu beigusi Bulduru tehnikumu, man ir konservēšanas tehnoloģes diploms. Esmu strādājusi Skrīveru pārtikas kombinātā par konservēšanas ceha meistari. Tā arī bija liela dzīves skola, jo cehā strādāja gados vecāki darbinieki.
Spēcīgs uzvārds
— Jums ir tāds savdabīgs uzvārds. Vai arī tas ietekmē?
— Kad es pirmo reizi kristīju savu krustbērnu baznīcā, mācītājs man vaicāja kaut ko līdzīgu. Līdz tam par to nebiju domājusi, ja nu vienīgi tik daudz, ka skolā bērni ķircināja, un mani tas bieži aizvainoja līdz asarām. Tā pa īstam ar to samierinājos tikai pusaudzes gados, kad jau mācījos tehnikumā.
Bet pēc sarunas ar mācītāju esmu domājusi. Man liekas, tas ir spēcīgs uzvārds. Ne velti mans vectēvs bija ar raksturu. Viņš Ulmaņlaikā bija bankas kasieris un pagasta vecākais. Arī vecāmāte bija spēcīgs un apbrīnojams cilvēks. Viņa mācēja neturēt ļaunu. Vectēvs bija diezgan turīgs saimnieks, vinam Trikātas pagastā piederēja savas mājas un diezgan daudz zemes, kas, protams pēc okupācijas laikā tika nacionalizēta. Lai arī viņus gandrīz izsūtīja, tikai par mata tiesu izdevās izglābties no Sibīrijas, viņa par notikušo nekad neteica neko sliktu. Viņa daudz stāstīja par savu jaunību, es jau bērnībā zināju par padomju okupāciju, bet tas nekad nebija ar ļaunumu teikts. Ar savu darbu, strādājot arī meža darbus viņi tāpat ar laiku uzcēla savu māju Strenčos.
Droši vien arī no viņiem esmu pārmantojusi nedaudz spītības un uzņēmības, kas bieži vien palīdz, bet šad tad arī traucē.
