Līdz šim partijas savu galveno darbību izvērsa Rīgā un lielākajās valsts pilsētās. Notērēja visus valsts līdzekļus, un iesvieda mūs Starptautiskā valūtas fonda (SVF) apskāvienos. Tam bija nepieciešami nepilni 20 gadu.
Tomēr ar galvaspilsētu un citām lielākajām pilsētām izrādījās par maz, jo visiem amatu un algas gribētājiem vietas nepietika. Tāpēc tagad partiju skati ir vērsti uz visu Latvijas teritoriju. Cik ilgs laiks būs nepieciešams partiju darbībai, lai valsts vispār pārstātu eksistēt? Jo partijas neatgādina neko citu kā akciju sabiedrības, kur dibinātājiem ir nodrošinātas vietas vadībā un pašiem pieder kontrolpakete. No tā arī izriet sekas. Ir tikai lokālās partiju intereses savai darbībai un finanšu iegūšanai. Tāpat nemitīgā cīņa starp konkurējošajām partijām — ja kāds tic tam, ka partijas pārstāv valsts intereses un ir ieinteresētas valsts un iedzīvotāju labklājības celšanā, tas rūgti maldās, jo vēsturiskā pieredze rāda ko citu. Cik tad ilgi Latvija ir bijusi tiešām neatkarīga? Nav pat pusgadsimta. 700 gadu zem vācu baroniem, tad zem cara ērgļa, un tikai neilgu laiku pirmās brīvvalsts laikā bija īss laika periods, un arī tas sākās ar neskaitāmo partiju kašķiem, līdz Kārlis Ulmanis šīs partijas izstūma no valsts vadības, par ko arī kritizēts, bet tas bija Latvijas uzplaukums. Daudzās partijas valsti spēj tikai gremdēt, ne attīstīt. Jābrīnās, kā valstī var būt problēmas, ja ministriem un ierēdņiem, salīdzinot ar citiem strādājošajiem, ir tik liels atalgojums. Tātad ir atrasti labākie no labākajiem, kuri problēmas ne tikai spēj saskatīt, bet prot arī kardināli risināt. Ceļot sevi, ceļ līdzi citus. Dzīve rāda pretējo. Budžetā atrodas nauda, kuru maksā par nekā nedarīšanu. ”Latvijas pasta” direktors bēg no amata, jo dienā neiznāk vairāk kā 100 latu. Savukārt pastnieks visu dienu skrien, mēli izkāris, darot reālu darbu, kuru jūt iedzīvotāji, un viss šis uzņēmums viņam nespēj nodrošināt atbilstošu algu. Šajā brīnumzemē jau šobrīd spriež par nākotnes algām, savukārt mūs SVF aiz lielas mīlestības pat nožņaugs.
