2020. gada vīna teiksmas

Kur strādāju es, tur vīnogulāji visur zemāki par mani — vairāk liekšanās, locīšanās, bieži vien tupus, kņupus, rāpus... tās nebija mīkstas taciņas starp odziņām, rāpoju un līkņāju pa akmeņiem nosētu zemi. Ei, nāc paskaties, nāc paskaties... visi tiekam saukti. Meitene vīnogu krūmā putna ligzdu uzgājusi. Ligzda, padziļa bļodiņa, piesegusies ar tām pašām vīnogu lapām un zariem. Tieši tobrīd saimnieka uz lauka nav, toties ir viņa papucis, kurš ik pa brīdim pabrauc to vīnogu kravas traktoru tālāk, tad nu viņš aizgūtnēm sāk par šiem lig­zdotājiem šo un to — ka tas putns le chardonneret esot īsts skaistulis, ar koši sarkaniem vaigiem un koši dzelteniem volāniem spārnos. Lig­zdas būvnieks, kā jau daudzos citos gadījumos, ir mātīte, kas nedēļas laikā to stingro groziņu sačubina, tēviņš iekšā nejaucas, bet turas tuvumā, un pēc tam jau viņš viņu baros, kad viņa tās olas perēs. Pie tām olu sarunām saimnieka papucis vēl palielās ar suni savējo, kas mēdzot riņķot pa pagalmu ar vistu olām zobos. Kad caur valodu aplokiem mēģinu gūglei uzjautāt, kā to le chardon­neret latviski nosaukt, man izmet — zelta spurdzis. Pie tā arī šoreiz palieku, lai cik labi zinu, ka ir jābūt precīzai, ka ir jānoskaidro, ka ir enciklopēdiski jāpārlapo, turklāt pati arī pa kluso piesekoju vienam Latvijas putnu zinātājam, kuram pat varētu noprasīt, bet tas zelta spurdzis no tās gūgles izlidoja tik brīnišķi, ka nolemju paturēt. Lielbritānijā bijuši laiki, kad ar zelta spurdzi pelnīja — to ķēra, lika būrī, pārdeva, jo smuks un ar smuku dziesmu, bet, ja turēts kopā ar kanārijputniņiem, zelta spurdzim sava dziesma piemirsusies, un ar laiku tas vīterojis kaimiņiem līdzi.