Mākslīgais intelekts skolā vairs nav nākotnes jautājums. Tas jau ir skolēnu telefonos, skolotāju datoros, mājasdarbu melnrakstos, prezentācijās, darba lapās. Lai arī daļa skolotāju iebilst šīs tehnoloģijas izmantošanai izglītības procesā, līdzīgi kā savulaik internets, Google, arī MI jeb mākslīgais intelekts ieņems stabilu vietu mūsu ikdienā. Tāpēc protestēt, ignorēt to nebūtu gudri. “Kamēr zvērs nav pieradināts, viņš ir bīstams”.
Lai abas puses — skolu un MI — tuvāk sapazīstinātu, izglītības politikas veidotāji īpašai programmai aicina pieteikties skolas, kas vēlas kļūt par MI līderēm. Pirmajā programmas gadā tajā aicinās iesaistīties tikai 20 skolas: 15 vispārējās un piecas profesionālās izglītības iestādes. Jāpiesakās līdz 19. jūnijam. Skolās veidos komandas no pieciem cilvēkiem. Vienam no viņiem — vadītājam — Valsts izglītības attīstības aģentūra gatava maksāt algu. Tik tālu izklausās progresīvi, laikmetīgi. Tomēr realitāte Latvijā ir, maigi izsakoties, “kā mēnešiem veldzi nejutusi pļava”. Kaut kas tajā aug, bet jauna dzīvība nerodas. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, kuru pazīstam ar saīsinājumu OECD, skolotāju un skolu vadītāju pētījumā 2024. gadā rāda, ka Latvijā skolotāju vidējais vecums ir 50 gadi: 58 % skolotāju ir 50 gadu veci un vecāki, tikai 8 % ir jaunāki par 30 gadiem. Tajā pašā pētījumā norādīts, ka 35 % Latvijas skolotāju izmantojuši mākslīgo intelektu darbā, bet no tiem, kuri to nav izmantojuši, 73 % kā iemeslu min zināšanu un prasmju trūkumu. Vēlme tuvāko četru gadu laikā veidot MI līderu skolas ir apsveicama, taču būtu bīstami to pasniegt tikai kā tehnoloģisku uzrāvienu. Skola nav laboratorija, kurā pietiek ieviest jaunu programmu un gaidīt brīnumu. Skola vispirms ir cilvēki. Skolotāji, kuri jau gadiem strādā pārslodzē. Iedot apgūšanai vēl vienu instrumentu kā jaunu valodu daļai no viņiem nozīmētu drīzāk iesniegt atlūgumu, nekā atdot pēdējos spēkus, brienot nezināmajā. Kā daudzi Latvijā norāda, viņi MI izmanto tikai informācijas meklēšanai — virspusējā līmenī. Turklāt aptaujas rāda, ka cilvēki virs 45 gadiem, MI uzskata par nevajadzīgu, kuru noteikti nelietos savā ikdienā. Šādā situācijā MI draud radīt vēl dziļāku plaisu starp uz priekšu ejošajiem un uz vietas palikušajiem. Turklāt gados jaunie skolotāji Latvijā vairāk ienāk lielo pilsētu skolās. Lauku skolās, kur reizēm viens skolotājs vienlaikus ir arī audzinātājs, psihologs, pasākumu organizētājs, MI var kļūt nevis par tiltu, bet grāvi. Ja skolotāju vienkārši nostāda fakta priekšā, ļoti iespējams, viņš kļūs nevis par līderi, bet aizvērs datoru un sevī pateiks: pietiek!
