Pirms daudziem gadiem kādā žurnālā pamanīju virsrakstu, kas piesaistīja uzmanību, — “Mātes sirds”. Žurnāla lappusē bija apkopotas fotogrāfijas, kurās redzama leģendārā aktrise Velta Līne kinofilmās, kurās viņa spēlējusi mātes lomu. Un tādu viņai bijis ne mazums: “Cīrulīši”, “Klāvs – Mārtiņa dēls”, “Vārnu ielas republika”, “Uzbrukums slepenpolicijai” un citas. Un katrā no bildēm fotogrāfam bija izdevies iemūžināt aktrises acis, kuras, manuprāt, attēloja to, ko jūt mātes sirds. Tā priecājās, smējās, raudāja, skuma, pārdzīvoja un arī asiņoja. Par bērniem — maziem un lieliem.
Izcilais latviešu selekcionārs Aldonis Vēriņš radījis arī gladiolu ‘Mātes sirds’. Sniegbaltā zieda vidū – acīs krītošs, spilgti oranžs plankumiņš. Neraugoties uz to, ka šķirne radīta pirms 50 gadiem, izstādēs tā arvien iegūst pa kādai godalgotai vietai. Varbūt arī tāpēc, ka mātes sirdij nekā līdzvērtīga nav.
Kāda tad ir mātes sirds? Tā neiekļaujas tikai anatomiskos izmēros. Tā ir bezizmēra. Tā ir vieta, kurā mājo beznosacījuma mīlestība, rūpes un piedošana. Mātes sirds spēj just bērna sāpes, pirms viņš tās izstāsta, priecāties par viņa panākumiem, it kā tie būtu pašas lielākie sasniegumi pasaulē.
Jau no pirmajām dzīves dienām māte ir tā, kura baro, kopj, mierina un sargā. Mātes sirds nekad nepārstāj rūpēties pat tad, kad bērns ir izaudzis un devies savā dzīves ceļā. Viņas roka allaž ir uz bērnu dzīves pulsa.
Bieži vien ikdienas steigā mēs aizmirstam pateikt mātei paldies. Taču tieši viņas klusā mīlestība ir tā, kas palīdz mums kļūt stiprākiem, labākiem un cilvēcīgākiem. Mātes sirds neprasa atlīdzību — tai pietiek redzēt bērna smaidu un zināt, ka viņam klājas labi.
Mātes mīlestība izstaro gaismu vistumšākajos brīžos. Tā paliek cilvēka atmiņās visu mūžu — silta, pacietīga un vienmēr gaidoša. Tieši tāpēc mātes sirds ir viena no lielākajām vērtībām, ko cilvēks dzīvē var saņemt.
Laikā, kad gar Latvijas robežu lido droni un pasaulē valda nemiers, mātes sirds sitas citādi. Māte katru brīdi domās lūdz tikai vienu — lai viņas bērns atgriežas mājās drošībā. Neviena māte nevēlas karu, nevēlas redzēt savu bērnu briesmu tuvumā. Bet viņas sirds spēj izturēt milzu nastu. Mātes mīlestība šādos brīžos nav skaļa vai redzama, bet tā dzīvo katrā negulētā naktī, katrā klusā lūgšanā un katrā gaidīšanas brīdī. Un varbūt tieši mātes sirds ir viena no stiprākajām esībām pasaulē — tā spēj vienlaikus baidīties, cerēt, mīlēt un ticēt.
