Biedrība “SOS palīdzība Ukrainas armijai” Ukrainas brīvības cīnītājus atbalsta jau kopš 2014. gada. Sākot ar guļammaisiem un pārtiku, šodien palīdzība izaugusi līdz dronu, termokameru un taktiskā aprīkojuma iegādei. Brīvības svētkos Aizkrauklē biedrībai saziedoti 607,24 eiro akcijai “Droni mierīgām debesīm”. Par paveikto un motivāciju turpināt, un arī sabiedrības attieksmi stāsta biedrības pārstāve Lelde Lukaševiča.
Karadarbība liek rīkoties
— Pastāsti par biedrību “SOS palīdzība Ukrainas armijai”. Kā tā radās, un ar ko tieši nodarbojaties?
— Biedrību izveidojām 2014. gada augustā, apvienojoties nelielam draugu pulkam. Fakts, ka Ukrainā notiek karš, ko toreiz par tādu daudzi vēl neuzskatīja, izraisīja šoku. Ģimenē aug trīs bērni, mazākajam tolaik bija deviņi mēneši. Mums tuvumā norisinājās reāla karadarbība — brauca tanki, karavīri šāva, notika uzlidojumi. Nesapratām, kā Eiropā, tik tuvu mums, var būt karš! Kaut kas bija jādara, un mēs rīkojāmies.
Redzējām, ka kaimiņi lietuvieši aktīvi iesaistās un sniedz atbalstu. Vērojām viņu pieredzi un praksi, kā sniegt atbalstu brīvības cīnītājiem. Iepazināmies ar cilvēkiem Ukrainā un kā biedrība sākām sniegt palīdzību Ukrainas armijai.
Tolaik biedrībā bijām četri. Publicējām informatīvus ierakstus sociālajos tīklos un vācām vienkāršas lietas. Sākumā tie bija guļammaisi, tūrisma ekipējuma somas, matrači. Tolaik neviens Eiropā nebija gatavs karam. Tagad Ukrainā cīnās īsta armija, bet pirmsākumos cīnītāji mugurā vilka to, kas bija pieejams.
Biedrība pastāv 12 gadus, esam auguši un ieguvuši sabiedriskā labuma statusu. Tas nozīmē, ka mūsu ziedotāji var saņemt nodokļu atlaides. Šo gadu laikā esam aizveduši neskaitāmas kravas ar nepieciešamo cīnītājiem, frontē esošajiem, ziedojumu veidā savācot 1,2 miljonus eiro. Par šiem līdzekļiem esam iegādājušies dronus, taktiskās iekārtas, termokameras un citu aprīkojumu.
Jāuzteic palīgi, kuri atbalstīja arī ar savu roku darbu — adīja cīnītājiem zeķes, lēja sveces un pina tīklus.
Šobrīd biedrība ir tik ļoti izvērsusies, ka mums ir koordinatori Rīgā, Siguldā, Liepājā, Talsos, Raunā, Jēkabpilī, Aizkrauklē, Jelgavā, Saldū, Alūksnē, Ventspilī, Siguldā un Talsos. Daļa atbalsta ziedojumu veidā, citi iesaistās organizatoriskajos darbos, plānojot un veicot braucienus uz Ukrainu. No Jaunjelgavas automašīnas ar nepieciešamo uz Ukrainu izbrauc katru mēnesi. Vedam no visas Latvijas savāktos ziedojumus.
Tas, ko es daru, ir tikai mazumiņš no tā milzīgā darba, ko biedrība paveic kopumā.
— Pēdējā Ukrainas atbalsta pasākumā Jaunjelgavā vācāt līdzekļus sauszemes dronam. Vai izdevās ieceri realizēt?
— Jā, daļu līdzekļu saziedoja Jaunjelgavas pasākumā. Piedalījāmies arī Riebiņu kultūras nama rīkotajā norisē, kā arī sociālajos tīklos dalījāmies ar informāciju un aicinājām ziedot šī drona iegādei. Visu nepieciešamo summu izdevās savākt īsā laikā — trīs nedēļās.
Drons šobrīd ir ražošanas procesā, jo to nevar tā vienkārši nopirkt. Sauszemes dronus izgatavo atbilstoši noteiktiem parametriem. Jūnija sākumā drons būs frontē, par ko arī atskaitīsimies un dalīsimies sociālajos tīklos.
No guļammaisiem līdz droniem
— Gadu laikā vēlamais atbalsta veids Ukrainas cīnītājiem ir mainījies?
— Mēs zinām, kam un ko nosūtīt. Ir vietas, kur joprojām nepieciešamas zeķes un pārtika. Ir frontes lokācijas, kur mūsu šokolādes batoniņi, riekstu maisījumi un citi enerģiju sniedzoši našķi ir nenovērtējams atbalsts. Mums tas var šķist nieks, bet cīnītājiem frontē tā ir reāla palīdzība.
Tad ir lielās akcijas, kurās vācam līdzekļus droniem.
Tas, ko mēs kā biedrība vairs nedarām, nevācam drēbes. Tagad Ukrainā ir reāla armija ar savu vienotu formastērpu un atpazīšanas zīmēm. Mēs koncentrējamies uz atbalstu Ukrainas armijai, tādēļ nevācam tā saukto humāno palīdzību.
— Vai sniedzat atbalstu vietējiem ukraiņiem? Tiem, kas patvērumu raduši Aizkraukles novadā, Jaunjelgavā?
— Ar daudziem esam pazīstami, tomēr atbalsta ziņā mūsu mērķis ir tieši cīnītāji frontē. Pie mums ir ļoti daudz šo karavīru sievu, māsu, mammu un bērnu, kuri pie mums vēršas ar lūgumu nogādāt karojošajiem vīriem, dēliem un tēviem kādu paciņu. Iespēju robežās cenšamies palīdzēt.
— Kā kontaktējaties ar Ukrainā esošajiem ukraiņiem?
— Mūsu mērķis un ideja ir sniegt atbalstu konkrētai vienībai. Piemēram, gadījumā, kad vienībai “Hartija” sūtījām sauszemes dronu.
Ziedojot transportlīdzekli, var norādīt, kur tieši vēlētos, lai tas nonāk, piemēram, pie Ukrainā karojošajiem latviešiem. Sadarbojamies arī ar azoviešiem. Viss, ko saņemam, nonāk pie konkrēta adresāta.
Akcijas izsludinām ar mērķi palīdzēt konkrētai vienībai, par ko pēc tam atskaitāmies sociālajos tīklos, lai cilvēki redzētu, kur viņu ziedojumi ir nonākuši.
12 gadu laikā esam sadarbojušies ar daudziem ukraiņiem, kurus arī esam iepazinuši. Mūsu puiši vairs ne tikai saprot ukraiņu valodu, bet jau māk tajā runāt.
Par brīvību maksā ar bērnu asinīm
— Vai saistībā ar karu izjūtat dezinformāciju?
— Jā, turklāt bieži. Visizteiktāk dezinformācija redzama sociālajos tīklos. Visbiežāk tā izpaužas komentāru veidā. Diemžēl mums nav laika cīnīties ar nepatiesību izplatītājiem — mēs koncentrējamies uz savu darbu.
Atskaites sociālajos tīklos publicējam, lai sabiedrībai būtu uzticība mums un cilvēki būtu informēti par mūsu darbu. Ir dzirdēts, ka mēs lieloties ar savu palīdzību. Nē, tā ir atskaitīšanās ziedotājiem un sabiedrībai.
Ukrainā notiek karš, tādēļ ne vienmēr ir iespējams iegūt fotoattēlus no frontes līnijas, bet iespēju robežās to darām, lai cilvēki redzētu, kā viņu atbalsts palīdz brīvības cīnītājiem un tiek likts lietā.
Mūsu darbu dezinformācija neietekmē. Mēs zinām, ko un kādēļ darām, mūsu mērķis ir skaidrs. Tas vairāk ietekmē sabiedrības kopējo attieksmi. Kopumā latviešu sabiedrība ir pietiekami domājoša un gudra. Protams, ir sastopami nepatiesas informācijas izplatītāji un Krievijas atbalstītāji, bet kopumā cilvēki paši spēj izdarīt pareizus secinājumus un izvēlēties, kurā pusē nostāties.
— Kā vērtējat izteikumus par palīdzēšanu Ukrainai, kamēr pašiem savā zemē ir problēmas?
— Tik tiešām, ko tādu nereti nākas dzirdēt. Grūti ir mums visiem. Nevienā brīdī neesam teikuši, ka pašu cilvēkiem nav jāpalīdz. Ir! Īpaši atbalsts nepieciešams bērniem, senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Svarīgi atcerēties, ka mums ir liela svētība un priekšrocība — dzīvojam zem mierīgām debesīm. Mums nav jābīstas no gaisa trauksmēm, nav jāslēpjas pagrabos. Mūsu bērni var mierīgi rotaļāties rotaļu laukumos. Vecākiem nav jāaizsedz savi bērni ar ķermeni, lai paglābtu no šāviņiem. Mūsu dzīves turpinās, bērni iet uz skolu, mēs svinam svētkus. Nesalīdzināsim sevi ar ukraiņiem, kuru zemē notiek karš. Mums ir jāpalīdz Ukrainai šajā cīņā, jo viņi karo ne tikai par savu, bet arī par mūsu brīvību. Mēs visi esam saistīti.
— Kas jūs motivē turpināt darboties? Neapstāties, nepagurt?
— Mūsu moto ir — kopā līdz uzvarai! Mēs vienkārši nevaram un nedrīkstam apstāties vai padoties. Mums brīvā valstī aug bērni. Ukraiņi par brīvību maksā ar dārgāko, kas ir, ar meitu un dēlu asinīm. Ir labi, ka ir tādas biedrības kā mūsējā. Mēs neesam vienīgie. Viens otram atgādinām, ka kaimiņos notiek karš, vienlaikus cits citu uzmundrinot un cerot, ka karš beigsies un Ukraina uzvarēs.
Krievijas ražojums — lode Ukrainas virzienā
— Kādas ir tuvāk plānotās biedrības aktivitātes?
— Jūnija vidū Vecumniekos notiks festivāls “Zobens un lemesis”. Tur būs mūsu telts, kurā, kā ierasts, vāksim ziedojumus. Tāpat mūs varēs sastapt dažādos gadatirgos, piemēram, Skaistkalnē.
Katram pasākumam ir kāda pievienotā vērtība, kuru reizēm tik drīz nevar saskatīt. Piemēram, nesen bijām vienā pasākumā, kur bija zema apmeklētība. Citreiz nākas saskarties ar nievājošu cilvēku attieksmi vai dzirdēt neglaimojošus komentārus.
Pat šādās reizēs cenšamies saskatīt labo. Piemēram, lai gan vienā pasākumā īpaši labi negāja, mūs ievēroja un uzaicināja uz citu pasākumu, kur cilvēki bija laipnāki un atsaucīgāki.
— Bijis daudz diskusiju par krievu valodas boikotēšanu. Cik reāli ir neizmantot krievu valodu saziņā ar ukraiņiem?
— Mēs boikotējam jebkuru Krievijā ražotu preci. Pat bērni zināja, ka katra Krievijā ražota konfekte ir lode Ukrainas virzienā. Tāpat neskatāmies krievu raidījumus un filmas, neklausāmies agresorvalsts mūziku un nekādā veidā nejūtamies kaut ko zaudējuši.
Vienīgais gadījums, kad reizēm krievu valoda ir nepieciešama, ir saziņa ar ukraiņiem. Taču arī tas ir minimāli, jo, kā jau minēju, mūsu koordinatori un puiši, kas neskaitāmas reizes bijuši Ukrainā, ļoti labi spēj sarunāties ukraiņu valodā.
