Vēsture — tas ir okeāns. Guna Ševkina: vēsturnieks nedrīkst būt slinks

Mani un mākslas vēsturnieci Gunu Ševkinu kopā saveda nekas cits kā vēsture. Vienkāršāk sakot, mani ieinteresēja tas, ko Guna dara kā profesionāle. Tie ir kultūrvēstures pētījumi. Tie gan nav vienīgie viņas darba lauciņā. Pētnieciskās intereses aizvijas arī arhitektūras mantojuma un kultūras pieminekļu izpētē.
Katrs pētījums ir gluži kā mozaīka, kuru liek kopā no neskaitāmiem maziem gabaliņiem — faktiem —, līdz iegūst konkrētu rezultātu.
Gunas Ševkinas vārds nav svešs arī “Staburaga” lasītājiem. Viņiem bijusi iespēja uzzināt Kokneses Jaunās pils vēsturi un iepazīt Kokneses fotogrāfes Minnas Kaktiņas darbību. Kādā no nākamajiem laikraksta numuriem varēsiet lasīt par Pļaviņu pirmskara laika fotogrāfi Ēriku Zariņu. Šoreiz saruna ar pētījumu autori Gunu Ševkinu. Protams, par vēsturi.
Zinātkārs bērns
— Lasītājiem noteikti var rasties jautājums: kāpēc tāda interese par mūsu pusi?
— Saistība ar bijušo Aizkraukles rajonu, tagad novadu, ir tāda, ka Pļaviņas ir mana dzimtā pilsēta. Te esmu uzaugusi, pavadījusi bērnību, beigusi pamatskolu, tādēļ arī ir interese pētīt to, kas man ir tuvs un saistās ar patīkamām bērnības atmiņām.
— Vai vidusskolu beidzāt Pļaviņās?
— Nē, mācības turpināju Rīgā — Āgenskalna Valsts ģimnāzijā.