Vai patriotisms ir vērtība?

Psiholoģe Līga Šīrona: “Arī fizkultūras skolotājs var mācīt patriotismu”

Daudzi apbrīno ukraiņu drosmi pretoties agresoram, pašaizliedzību un patriotismu. Izskan arī šaubas: diez vai lielvaras uzbrukuma gadījumā mēs tā varētu. Psiholoģe Līga Šīrona domā — mēs tā nevarētu.

VALIJA BELUZA

— Kas jums liek prognozēt tādu scenāriju? Latvieši taču vairākkārt pierādījuši pretējo.

— Mūsu mentalitāte, pieredze un valsts izvietojums ir cits. Latviešu tauta veidojusies pirms pārsimts gadiem, saplūstot kopā dažādām senākām tautām, un izdzīvošanas stratēģija vairāk bijusi pielāgošanās. Esam viensētnieki, zemnieki, kas savas ģimenes norobežo. Primāri komunicējam tuvinieku starpā, meklējam radnieciskas vai korporatīvās saiknes — lai uzticētos. Varam krist ap kaklu vecmāmiņas draudzenes mazdēlam tāpēc, ka savējais.

Jāsaprot realitāte, kas bija tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošām ciltīm. Kad svešinieki nāca iekarot manu māju, ciemu, viņu vienmēr bija vairāk. Kurš stājās pretī, pakļāva briesmām gan sevi un dzimtu, gan visu ciematu. Tāpēc stratēģiski veiksmīgāka bija cenšanās noskaidrot, ko iekarotājam vajag, un, ja iespējams, viņa prasības izpildīt. Ja visus nogalina, tauta iet bojā. Protams, te ir bijušas arī kareivīgākas ciltis, kas līdz ar to izkautas.

Tas ir mans viedoklis, kam vēsturnieki un antropologi var iebilst.

Liriski skaidrojot, mums zem kājām ir mīksta zeme, nevis ciets pamats — klintis un kalni, attiecīgi pēc mentalitātes esam maigāki, pielāgoties spējīgāki. Lielas nācijas var atļauties zaudēt ļaužu tūkstošus un turpināt pastāvēt, turpretī mēs nekad to neesam varējuši. Jau zaudēts ļoti daudz mūsu zemes iedzīvotāju, un mūsu ir mazāk nekā 20. gadsimta sākumā.

Tāpēc latviešu patriotisms nav kareivīgs, drīzāk kompromisus meklējošs.

— Ideāli būtu, ja cilvēks dzīvotu valstī, kuru ciena, un cienītu valsti, kurā dzīvo. Kā šī cieņa veidojas?

— Jēdziens “patriotisms” nozīmē — tēvzeme, tās mīlestība. Bet patriots tu vari būt arī ne tajā valstī, no kuras nāk tavs tēvs un māte. Patriotisms ir cieņa pret vietu — valsti, novadu, kurā tu dzīvo, un šīs teritorijas vērtībām. Savukārt nacionālisms ir savas tautības aizstāvēšana.

Latvijas patrioti var būt arī šeit mītošie cittautieši, cieņa pret vietējiem ilgtermiņā veidojas, ja tu cieni sevi, novērtē tās vietas, kur dzīvo, vēsturi, kultūru, ieguldīto darbu. Tas nepazemina tevi. Vērtības mēdz būt savietojamas, lai gan reizēm arī atšķirīgas. Tad nākas izvēlēties.

Patriotisms veidojas no tā, kā pret apkārtējiem un valsti izturas ģimenē, un, ņemot vērā, ka domāšanu un pasaules uztveri veido izglītība, patriotisma audzināšanai noteikti jābūt skolā. Vai derētu ieviest atsevišķu patriotisma mācību stundu? Nedomāju, jo cilvēkam ir tendence nepieņemt jebkuras uzspiestas, sintētiskas zināšanas.

Arī fizkultūras un citu priekšmetu skolotājs var mācīt patriotismu. Pirmkārt, ar savu attieksmi — runājot ar skolēniem par notiekošo.

Astoņdesmito gadu beigās es studēju “fizmatos”, un matemātikas pasniedzējs mums mēdza dziedāt patriotiskas dziesmas. Tas ir viens no veidiem, kā radīt savstarpēju uzticēšanos, ielikt ticību, atbalstu savai valstij. Elementāri patriotisms vairojams, labi darot savu darbu — sētnieks kārtīgi noslauka ielu, slaucēja apzinīgi rūpējas par govīm.

— Mūsdienu cilvēku prātus un uzvedību ļoti ietekmē sociālie mediji. Dažam to lietotājam teju par normu kļuvis pelt mūsu valsti, valdību, un viņiem ir sekotāji. Vai tik nepiepildās pareģojums, ka mākslīgais intelekts valdīs pār pasauli?

— Aiz teksta, ka valdība nerūpējas par tautu, parasti slēpjas bērnišķīgs egoisms. Valdība nav mamma, kurai jābaro, jāpērk galds un gulta. Ja viņa nepērk, tad slikta, mani nemīl. Valdības uzdevums ir domāt par valsti kopumā.

Padomju Savienības skolās bērnus nemācīja domāt, bet gan klausīties skolotājā, vienīgajā patiesībā, līdz ar to veidoja paklausīgus ierindas pilsoņus. Diemžēl mūsu valsts izglītības sistēma vēl nav pārgājusi uz citām vērtībām. Process notiek, veidojas jauna tipa skolas un eksperimentālas izglītības programmas, bet tas prasa ilgāku laiku. Bērnus nereti turpina mācīt skolotāji, kas strādāja pirms 30—40 gadiem. Ja viens pedagogs teic, ka Latvijā tagad ir labi, otrs — ka valdībā ir blēži, korumpanti, mājās tētis lamā ministrus un sociālajos tīklos vēl kāds piebalso, mazajam cilvēkam ar neprasmi analizēt ir daudz dilemmu. Situatīvi vai pēc lojalitātes viņš izvēlas uzskatu, kuram var noticēt. Galvenā psihes īpatnība ir, ka neredzam pasauli, kāda tā ir, bet meklējam apstiprinājumu tam, kam ticam.

Sociālie tīkli to uztvēruši, veiksmīgi ekspluatē un lej ūdeni uz dzirnavām — atlasa ziņas, ierakstus, fotogrāfijas pēc tā, ko ilgāk lasām, komentējam, kam spiežam “patīk”. Sociālie tīkli rada piederības, paštaisnuma sajūtu un hormonālu atkarību no jaunām ziņām un sajūtām.

Pat apzinātam cilvēkam, kurš šo mehānismu saprot, mēdz būt grūti apsēsties un nepaņemt telefonu, lai meklētu ko interesantu. Ja daudz laika pavada vietnē “Twitter”, var šķist, ka pusotrs miljons Latvijas iedzīvotāju domā līdzīgi. Tāda pati pārliecība rodas, ja “feisbuka” laika joslā parādās tikai noteikta veida ziņas. Tā veidojas sociālie burbuļi, kas veicina sabiedrības šķelšanos, radikalizēšanos.

Ak vai, ja kāds pauž citādu viedokli! Nenobriedusi personība kā dumpīgs pusaudzis nespēj pieņemt atšķirīgu patiesību. Tas ir subjektīvi un ļoti bīstami. Pirms vēlēšanām arī Latvijā sabiedriskām attiecībām tiek tērēta milzu nauda, lai cilvēku smadzenes “ieskrūvētu” vajadzīgā virzienā. Propaganda, informācijas pasniegšanas tehnoloģija ir vienas no vadošajām nozarēm pasaulē.

Saprotot, ka mūs māna, rodas sajūta, ka uzticēties nevar nevienam. Arī Ukrainas kara laikā valstis blefo, manipulē ar informāciju, jo politika nevar iztikt bez meliem. Galvenais karš notiek cilvēku prātos. Un mēs esam atpakaļ pie viensētnieka pozīcijas.

— Izskan viedoklis, ka nevajag tik daudz gādāt par ukraiņiem, ka jādomā par savējiem, kam maza pensija, zemi ienākumi, kam nevakcinēšanās dēļ nācies zaudēt darbu. Vai tas ir lokālpatriotisms?

— Esmu teikusi: jā, palīdzam Ukrainai, bet nedarām to uz mūsu rēķina, arī pašu valstī ir cilvēki, kuri cieš. Ukrainu šobrīd atbalsta visa pasaule, Latvijas iedzīvotājiem palīdzēt varam tikai mēs. Aiz bailēm, ka karš neatnāk līdz mums, nepaslaukām zem deķīša savas problēmas tāpēc vien, ka citur tās ir lielākas!

Cilvēks ir hormonu fabrika, jau piedzimstam atkarīgi, un katram ir savs veids, kā tikt pie devas. Tā var būt nauda, alkohols, statusa, sasniegumu medības vai vara. Manuprāt, pie varas nedrīkstētu laist tos, kas neprot atzīt un labot savas kļūdas. Varbūt mums ir vajadzīga Latvijas vērtību ministrija, ceļa karodziņi, konkrēti mērķi, lai vieglāk šīs vērtības pieņemt, ieaudzināt un integrēt.

Karš Ukrainā ilgst trešo mēnesi, mēs pamazām pierodam, iestājas rutīna. Un tas ir cilvēciski. Jāturpina strādāt, lai nopelnītu un ziedotu tik, cik var atļauties. Ja kāds nevar, viņam ir tiesības nepiedalīties. Izvēles brīvība — daļa no demokrātijas. Bet rēķinies — ja tev būs grūtības, arī pārējiem var būt vienalga.

Tiesības brīvi izpausties ir tiktāl, kamēr netiek aizvainots, sāpināts otrs. No psiholoģijas studijām palicis atmiņā, ko teicis franču rakstnieks Mišels de Monteņs: manas tiesības vicināt rokas beidzas tur, kur ir otra cilvēka degungals.

Ir gana daudz pētījumu par to, kas katrā vecuma posmā sniedz laimi. Līdz gadiem piecdesmit esam ņēmēji — no saviem vecākiem un sabiedrības. Mūsu iekšējais bērns vienmēr grib vēl vienu bulciņu, konfekti. Dzīves otrajā pusē kļūstam brīvi elementi. Pasaule mūsos ir ieguldījusi daudz, laiks dot atpakaļ. Brīvprātīgi, apzināti dalīties ar zināšanām, mīlestību, rūpēm, pieredzi un iedvesmu. Ja redzam to vecvecāku līmenī, arī tas veicina patriotismu.