Foto no personīgā albuma
Kokneses ģimenes ārsts Ziedonis Mauliņš nolēmis doties pelnītā atpūtā, taču pacientiem nav pamata satraukumam, jo praksi pārņems cits ārsts — Armands Skrūzmanis, kurš pieņemšanu sāka jau 5. maijā.
— Kādas ir sajūtas, sākot darbu Koknesē?
— Cerīgas, ļoti cerīgas. Izskatās, ka darba būs daudz, dakteris Mauliņš jau brīdināja. Tajā pašā laikā ir cerība izveidot mūsdienīgu praksi ar spēcīgu komandu.
— Ko nozīmē mūsdienīga prakse?
— Tas nozīmē ar visām iespējamām datorsistēmām, atjaunotām telpām. Plānoju sagādāt arī kādu aparatūru Eiropas projektā. Līdz tam gan paies laiks. Ja nemaldos, pirmās izskatīšanas sāksies septembrī.
— Kā sākās jūsu ceļš uz medicīnu?
— Tālajos 2000. gados. Ja piecpadsmit sešpadsmit gadi aiz muguras medicīnā, tie jau ir tāli. Nu es vairs sevi nevaru citur iedomāties kā medicīnā.
Skolas laikā padevās ķīmija. Pabeidzu vidusskolu. Domāju, ko labu izdarīt, lai šīs zināšanas pielietotu. Klases audzinātāja izteica domu par medicīnu, tur ķīmiju it kā vajadzēšot. Izrādās – nemaz tā nevajadzēja, bet 1. kursā bija vieglāk. Tā tas aizgāja. Studēju Rīgas Stradiņa universitātē, Medicīnas fakultātē, studijas beidzu 2011. gadā. Sāku strādāt neatliekamajā palīdzībā. Tur pagāja pieci gadi, un man patika. Neatliekamajā palīdzībā tu nekad nezini, kas būs tavs nākamais pacients — vai tā būs kundze gados, kurai paaugstinājies asinsspiediens, vai tas būs jauns cilvēks, kas cietis avārijā. Tā ir plaša pieredze, kas man iedevusi labus pamatus.
Iemēģināju arī pāris specialitātes, un neviena man tā īsti neaizgāja. Pastrādāju arī Lielbritānijā.
— Ar ko Lielbritānijas veselības aprūpes sistēma atšķiras no Latvijas?
— Lielbritānijā vairāk nekā trīs gadus pavadīju privātajā medicīnā kā dežūrterapeits, gandrīz piecus gadus mācījos par ģimenes ārstu. Iepatikās.
Lielbritānijā viss ir ļoti reglamentēts, visam ir savi protokoli. Nav jau tā, ka mēs nestrādājam pēc vadlīnijām un pierādījumiem balstītas medicīnas. Pavisam vienkāršs piemērs, ko visiem stāstu. Paaugstināts asinsspiediens. Latvijā ģimenes ārsts izvērtē, ar kādu medikamentu sākt, varbūt to kombinēt ar kādu citu. Lielbritānijā stingri noteikts, ja cilvēkam 65 gadi, jāsāk ar tieši tādām zālēm. Ja mazāk par 65 gadiem un ja ir diabēts — jāsāk ar tādām zālēm. Tikai viens nosaukums, un viss. Pasarg’ dievs, kaut ko citādāk! Viss ir balstīts uz ekonomiskā pamata. Latvijā ārstam ir iespēja izpausties, pielāgot cilvēkam vajadzīgāko.
Arī speciālistu pieejamība. Lai gan saka, ka Latvijā speciālisti nav pieejami, viņi ir daudz pieejamāki nekā Lielbritānijā. Pat ja nevar tikt uz valsts apmaksāto laiku, bet jāmaksā pilna maksa, tas ir iespējams, un cilvēks to var atļauties. Ja Latvijā speciālista konsultācija maksā vidēji 40—60 eiro, Lielbritānijā bez 500 mārciņām, kas ir 600 eiro, tas nav iespējams. Arī visi izmeklējumi, kas nav lēti, tikai par saviem līdzekļiem. Piemēram, ja steidzami jānokļūst pie psihiatra, rindā jāgaida trīs mēneši, turklāt vienā noteiktā vietā.
— Kāpēc par savu darbavietu izvēlējāties Koknesi?
— Garš stāsts. Jāsāk ar to, ka es negribēju Rīgā, lai gan pats esmu rīdzinieks. Es ticu reģioniem, un reģioniem vajag labu medicīnu.
Pirmie idejas graudi tika iesēti pirms vairāk nekā pieciem gadiem, kad man, vēl apgūstot ģimenes ārsta profesiju Lielbritānijā, Dainis Vingris izteica domu un piedāvājumu atvērt praksi Koknesē.
Pirms kāda gada vēl neko nebiju līdz galam izdomājis, kad daktere Eglīte dabūja rokā manu sievu. Viņa domāja, ka mēs abi esam ģimenes ārsti, un jautāja, vai mēs abi negribētu pārņemt prakses? Sieva ir neatliekamās medicīnas ārste, bet šo informāciju viņa nodeva man. Satikos ar dakteri Eglīti, un viņa mani “piespēlēja” dakterim Mauliņam, kam tajā brīdī vēlme doties pensijā bija aktuālāka. Tā kā Koknese ir manas sievas dzimtā puse un šeit dzīvo viņas radi, man ir, ar ko satikties, kur ciemoties un pārnakšņot, likās diezgan prātīga izvēle. Un tas attālums no Rīgas arī nav tik liels. Dzīvoju Rīgas apvedceļa tuvumā, tā ka ceļā jāpavada apmēram stunda. Varbūt kādam šķiet, ka tas ir daudz, bet, salīdzinot ar tiem attālumiem, ko mēroju Lielbritānijā…
— Jūs jau lēšat, cik liela prakse jums varētu būt?
— Apmēram puse Kokneses iedzīvotāju. Ja skaitļos — ap 1800. Cīņu ar birokrātiju sāku uzvarēt. Ja viss notiks, kā iecerēts, ar 5. maiju (saruna notiek aprīļa beigās — aut.) vērsim durvis vaļā.
Ilze, viena no pašreizējām daktera Mauliņa ārsta palīdzēm, ir piekritusi palikt, bet Mirdza izlēma pensionēties. Strādājot Jēkabpilī, iepazinos ar ārsta palīdzi un reģistratori, kura piekrita pārnākt uz Koknesi, tā ka man būs pilns komplekts — divi ārsta palīgi un reģistratore.
— Kāda ir tā birokrātija?
— Rezidentūru pabeidzu janvārī. Tad diplomdarba aizstāvēšana, eksāmeni, tad Ģimenes ārstu asociācijas eksaminācijas komisija, kas man deva zaļo gaismu. To dos arī Latvijas Ārstu biedrība.
Atsaucīga bija Aizkraukles novada dome, tur bija vismazākā aizķeršanās. Vēl arī līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Prakse jāpiereģistrē Veselības inspekcijā. Tie bija kādi padsmit dokumenti, kas bija jānokārto, pirms sākt darbu praksē. Laika ziņā tie ir vismaz divi mēneši.
— Kas varētu būt lielākie izaicinājumi darbā?
— Labs jautājums. Man ir vesela kaudzīte ar lietām, par kurām domāju, kā es tās risināšu. Sāksim ar to, ka ar visiem jāiepazīstas un arī cilvēkiem jāiepazīstas ar mani, jāsaprot mans darba stils. Tas ir viens. Man kā gados jaunam viss patīk digitāli. Tas nozīmē – pēc iespējas lielāku visu procesu digitalizāciju, automatizāciju. Tas būs diezgan izaicinošs pasākums.
— Savā praksē būsiet sastopams katru darbadienu?
— Iesākumā, jā. Līgums ar Nacionālo veselības dienestu paredz, ja praksē ir līdz 2000 pacientu, tad ārstam jāpieņem ne mazāk kā 20 stundas nedēļā. Šobrīd plānoju, ka pacientus pieņemšu katru dienu. Vidēji četras stundas dienā.
