Guntis Libeks: “Daudzu cilvēku prāti vēl ir kā totalitārisma baciļa nēsātāji”

GUNTIS LIBEKS, AIZKRAUKLES NOVADA DOMES DEPUTĀTS

Andreja Upīša memoriālā muzeja galvenais speciālists Arnis Konoševskis “Staburagā” (2022. gada 1. februārī) raksta, ka “nevar piespiest “mīlēt” kādu literatūras klasiķi, tāpat kā nevar piespiest to “ienīst””. Savā rakstā A. Konoševskis mēģina pārliecināt, ka Andrejs Upīts bijis tikai rakstnieks un kultūras darbinieks un valsts arhīvos nav atrodami dokumentāri pierādījumi, ka Andrejs Upīts būtu tieši atbildīgs par politiskajām represijām. Memoriālais A. Upīša muzejs uzņēmies misiju slavināt un likt “mīlēt” šo personu, turpināt padomju varas stāstu par auglīgo laiku latviešu literatūrai okupācijas apstākļos un dižo klasiķi. Muzeja vēstījums, tāpat kā padomju propaganda, ir balstīts uz patiesības noklusēšanu un sagrozīšanu. Tiek noklusēta Upīša darbība padomju varas struktūrās un daudzās organizācijās, kuru mērķis bija Latvijas sovjetizācija un lēna iznīcība. Ar līdzīgu vēstījumu klajā nāk Lūcija Ķuzāne, prasot, kādus represiju dokumentus šī persona ir parakstījusi? Ja rīkotos pēc šādas loģikas, tad jāreabilitē vācu nacistu vadoņi un lielākā daļa vadošo komunistu un čekistu, kuri nav parakstījuši spriedumus un dokumentus.

Katras totalitāras varas pazīme ir bezierunu pakļaušanās, iekārtas un to vadoņu slavināšana. Visspilgtāk tas izpaudās Staļina Krievijā un Hitlera Vācijā, mūsdienās tas spilgti redzams Ziemeļkorejā. Šādu iekārtu mērķis ir piespiest tautu būt par bezierunu kaujamu dzīvnieku masu, kur vadonim ir tiesības jebkurā laikā ieslodzīt, spīdzināt un nogalināt. Tautas masai jābūt pateicīgai par jebko un jāslavina iekārta un vadoņi. Tas tika ieaudzināts jau no bērnības, un nav brīnums, ka daudzu cilvēku prāti vēl ir kā totalitārisma baciļa nēsātāji.

Lūcija Ķuzāne jautā: “Kurš no mums, kas padomju laikā esam dzīvojuši, var pieklauvēt sirds apvidū un pajautāt: “Vai patiesi tu nekad, nekad neesi bijis gļēvs un varai paklausīgs?” Cik tādu atradīsies, ja būsim godīgi?” Atradās, un tādi bija tūkstošiem, kas ziedoja savus dzīves gadus un dzīvības!

Andrejs Upīts nebija kolaboracionists. Viņš visu mūžu kopš jaunības bija pārliecināts, aktīvs boļševiks-komunists, kurš ar ticību un dedzību cīnījās par komunisma “paradīzes” radīšanu Latvijā krievu komunistu izpratnē. A. Upīts bija viens no vadošajiem propagandas veidotājiem abās komunistu iekārtās un arī pats tapa šīs varas slavināts. Slepkavību izpildītāji pievāca nogalināto drēbes un mantas, bet Andrejs Upīts tika pie bijušā Valsts prezidenta dzīvokļa, vasarnīcas, lielas algas, speciālās apgādes un slavas. Tas būtu pilnīgs naivums iedomāties, ka rakstnieks neko nezināja par briesmīgo vardarbību un tam nebūtu piekritis. Mūsdienās padomju “melu laboratorijas” radīto vīrusu turpina sēt bērnu prātos valsts muzejs, Skrīveru vidusskolas direktors un vēstures skolotāji, lai šī infekcija nekad nebeigtos.

Publiskās atmiņas centra valdes priekšsēdētājs, vēsturnieks Kārlis Kangeris vēstulē Aizkraukles novada domes deputātiem raksta: “Latvijas Republikas Satversmes ievadā tiešā tekstā ir nostiprināts pienākums nosodīt komunistisko totalitāro režīmu. [..] Totalitāra režīma toponīmu (ģeogrāfisko vietu nosaukumu vai vietvārdu — G. L.) esība un sociālā iedarbība ir pretrunā šim konsensam, jo pārstāv Latvijas Republikas Satversmes ievadam pretēji vērstu sociālpolitisko naratīvu. Ar totalitārā okupācijas režīma valodas pārvaldību saistīto toponīmu maiņa ir pašsaprotams process, kas tiesiski izriet no Latvijas Republikas Satversmes spēkā esības un kas publiskās atmiņas sfērā ir publiski tiesisks pienākums no brīža, kad Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā, pieņemot deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, atzina starptautisko cilvēktiesību dokumentu spēku.”

Cerams, ka šim aicinājumam atsauksies Aizkraukles novada deputātu vairākums.