To nedrīkst aizmirst!

Viss būs labi, laiks visu dziedē — mēs sakām mierinot, kad kāds izjūt zaudējuma sāpes.

Šis rīts sākās ar izkārtiem karogiem pie mājām. Ar tiem vējā plīvo arī melnās lentes, atgādinādamas, kas notika pirms 73 gadiem — 1949. gada 25. martā. PSRS īstenoja operāciju “Krasta banga”. Ap 43 000 Latvijas iedzīvotāju kļuva par kulakiem, bandītiem, viņu atbalstītājiem, kuri steigšus bija jāizolē. “Tautas naidniekiem”, kuriem bija pieskaitāmi arī bērni un sirmgalvji, tika sarūpēts bezmaksas brauciens uz Sibīriju lopu vagonos vairāku tūkstošu kilometru attālumā no mājām. Daudzi līdz turienei nenokļuva, daudzi mājās nepārbrauca.

Man žēl, ka mana vecāmāte, kura nodzīvoja ilgu mūžu un no dzīves šķīrās, kad man jau bija 27 gadi, par šiem notikumiem ar mani nerunāja. Iespējams, baidījās. Tomēr man palaimējās, jo daudz pastāstīja viņas māsa. Mana ģimene deportācijas nepiedzīvoja, kaut gan visi “kritēriji” tam bija — darbojās aizsargu organizācijā, bija zemes īpašnieki. Tādēļ notikušais jāstāsta gan bērniem, gan bērnubērniem.

Laiks ātri šķīris kalendāra lapas 73 gadu garumā. Vai sadziedējis visas sāpes? Vai arī katru reizi, atminoties pārciesto, uzplēš tās no jauna? Sāpes par zaudētajiem tuvajiem cilvēkiem, sāpes par salauztajiem likteņiem un izpostītajām dzīvēm, sāpes par tautas iznīcināšanu. Vai to var un drīkst aizmirst?

Ir 21. gadsimts. 2022. gada 25. marts. Pasaulē nav miera arī šodien. Jau mēnesi karš plosās netālajā Ukrainā. PSRS tiešā mantiniece Krievija to gan nodēvējusi par “militāro specoperāciju”. Lai kādi laiki būtu, jebkuram bruņotajam uzbrukumam tikai viens sava terora “attaisnojošs” vārds — specoperācija. Tādas operācijas, kas prasījušas un prasa cilvēku dzīvības, ar labdaru šķidrautu paslēpjot lielvaras vai konkrēta cilvēka neremdināmu varaskāri un ambiciozu apsēstību.

Šodien iedegsim svecīti arī par putinisma terora upuriem. Pagātni nevaram nošķirt no šodienas. Ir jānovērtē, kas ir brīvība, un jābūt gataviem aizsargāt to. Tās cena ir augsta, un to noteikti nedrīkst aizmirst!