“Te ir labi, bet mana sirds vienalga ir nemierīga”: saruna ar mūziķi Edgaru Vilcānu no Kijivas

“Staburaga” 2015. gada 27. novembra numurā bija publicēts raksts “Karš pusaudža skatījumā”. Tā bija saruna ar 16 gadus veco Edgaru Vilcānu no Kijivas — zēnu, kura tētis ir latvietis, bet mamma ukrainiete un kura pasē rakstīts latvietis (līdz deviņu gadu vecumam viņš mācījās Rīgas Doma skolā). Uz Koknesi viņš bija atbraucis pie savas vecmāmiņas (pirms vairākiem gadiem viņa devusies aizsaulē). Toreiz, kad notika mūsu saruna, aiz muguras jau bija 2014. gada Eiromaidanas revolūcija, kurā Maidana laukumā notiekošajās sadursmēs gāja bojā vairāk nekā 100 cilvēku. Tagad Edgars, latvietis no Ukrainas, atkal ir Latvijā ar mammu, draugu, jaunāko brāli, vecmammu (sarunas laikā teicās tuvākajās dienās doties uz Polijas robežpunktu, lai tur sagaidītu tanti no Rivnes). Tikai šoreiz viņi visi ir bēgļu statusā.
Pirms septiņiem gadiem
“Manuprāt, daudzi, īpaši gados vecāki cilvēki, nesaprot, ka aktīvāk nekā parastais notiek informatīvais karš. (..)”
“Šogad man bija iespēja pabūt kādā Turcijas kūrortā. Tajā atpūtās arī daudz krievu tautības cilvēku. Tā kā man mugurā bija krekliņš ar Ukrainas karogu, raisījās daudz sarunu ar atpūtniekiem tieši par situāciju Ukrainā. Manuprāt, vismaz es trim cilvēkiem liku paskatīties uz Ukrainas notikumiem no cita redzesleņķa. Var jau viņus arī saprast — skatoties tikai Krievijas ziņas, rodas iespaids, ka vienīgā miera nesēja tauta ir Krievija, vislabākā dzīve ir Krievijā, visgodīgākā dzīve ir Krievijā, bet vislielākie ienaidnieki un meļi ir ASV un Eiropas Savienība. Un tad es saviem sarunu biedriem teicu: “Kāpēc jūs ticat televīzijas ziņām, bet nevis man, kas dzīvo Ukrainā?” Ziņās, piemēram, tika teikts, ka Ukrainā neļauj runāt krieviski. Vistīrākie meli, es mācos skolā, kurā stundas notiek ukraiņu valodā. Taču, lai kā arī mēs cenšamies atcerēties, ka esam ukraiņi, vienalga starpbrīžos sākam sarunāties krievu valodā. Un nekādu aizliegumu nav, tas jau katra paša sirdī, kādā valodā runāt.”