Latvijas Ārstu biedrības rīkotajā svinīgajā ceremonijā “Gada balvas medicīnā 2019” tās pasniegtas 14 nominācijās. Par “Gada ģimenes ārsti” sabiedrības balsojumā atzīta pediatre un ģimenes ārste no Kokneses Daina Eglīte.
Gada balvu pasniegšanai medicīnā vajadzēja notikt pavasarī, bet pandēmijas dēļ arī šis notikums pārcelts uz vēlāku laiku. Lai gan nominanti jau bija informēti par viņiem piešķirto atzinību, gandarījuma prieks un pārsteigums bijis arī svinīgajā ceremonijā. Daina Eglīte atzina, ka nespējusi noticēt līdz pat pēdējam brīdim.
— Kā jau teicu apbalvošanas ceremonijā, ģimenes ārsta prakse nav tikai viens cilvēks, bet komanda, tas ir mūsu visu nopelns, par ko no sirds pateicība manām palīdzēm — Inesei Lūsei-Laizānei un Ilzei Škaparei. Liels paldies arī maniem pacientiem, jo tas ir viņu aktīvais balsojums, lai saņemtu šo novērtējumu. No savējiem saņemu daudz apsveikumu, kuros ir tik daudz prieka, — saka ģimenes ārste Daina Eglīte.
Ģimenes ārsta praksi Koknesē viņa atvēra pirms 11 gadiem, kad pēc pārmaiņām Aizkraukles slimnīcā daudziem mediķiem vajadzēja mainīt darbavietu vai nodarbošanos, un, līdzīgi kā citas kolēģes, papildināja kvalifikāciju un izveidoja savu privāto ģimenes ārstes praksi.
Šobrīd tajā ir ap 1350 pacientu, un Dainas Eglītes aprūpē ir ģimenes — bērni, viņu vecāki un vecvecāki. Balsojumā viņi norādījuši, ka ārste ir ļoti atsaucīga, pašaizliedzīga un iejūtīga, allaž nopietni ieklausās pacientos un nekad neatsaka savu padomu.
— Izmaiņas skārušas mūs visus, bet pieņēmu tās un varu būt gandarīta, ka spēju izveidot savu praksi un sākt ko jaunu. Par šo atbalstu liels paldies manai ilggadējai palīdzei Inetai Pilickai, ar kuru kopā sākās šis darbs. Viegls tas nav joprojām, jo pacientu ir daudz, bieži vien kāds jāapmeklē mājās, un tie ir lieli attālumi. Tomēr atteikt nevaru nevienam, — saka Daina Eglīte.
Viņa atzīst, ka būt ārstam nav bijis viegli nevienā laikā, jo tas prasa daudz zināšanu, lielu iejūtību, sapratni, spēju ieklausīties otrā, sajust un atrast pareizo risinājumu, lai otram palīdzētu. Ģimenes ārstam jāspēj orientēties ļoti daudzās jomās. Medicīna būtiski ir attīstījusies, bet cilvēciskais faktors palicis nemainīgs un ir svarīgākais. Liels izaicinājums visai medicīnai ir Covid-19, kas ir nebijusi situācija visā pasaulē.
Dainas Eglītes pirmā un pirms tam vienīgā darbavieta pēc Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātes beigšanas bija slimnīca Aizkrauklē — toreizējā Stučkā. Daina vēl tagad atceras pirmo darba laiku šajā medicīnas iestādē, ieejot slimnīcas dzemdību un bērnu nodaļā. Kolektīvā viņa uzņemta ļoti sirsnīgi, un darbs sākās pieredzes bagātā ārsta Aristīda Roguļa vadībā, kurš viņai pašai palīdzējis nākt pasaulē 1960. gadā Jaunjelgavas slimnīcā.
— Aristīds Rogulis mums visiem bija kā leģenda, tāpēc priecājos, ka tik ilgu laiku varējām strādāt kopā. Tāpat kā ar pediatri Janīnu Pauriņu, kurai liels darba mūžs saistās ar bērniem Aizkraukles slimnīcā. Ar viņu kopā pirms Stučkas slimnīcas izveides savulaik strādāja mana mamma, kura bija vecmāte Seces ambulancē no 1956. līdz 1965. gadam. Līdz ar to es augu ambulancē, un nākamās profesijas izvēle šķita likumsakarīga un apzināta. Arī tad, kad mamma izveidoja bērnu konsultāciju Salacgrīvā, biju viņai līdzās darbā. Gan mamma, gan vietējā bērnu ārste Skaidrīte Saulīte mudināja mani kļūt par bērnu ārsti. Vēl rados mammas māsīca Ausma Bečere ir ginekoloģe, dzemdību speciāliste Stradiņa slimnīcā, un visas esam saistītas ar vienu jomu, — stāsta Daina Eglīte.
Lai arī tagad ikdienā saskare ir ar dažādu vecumu pacientiem, pediatrija joprojām ir Dainas sirdslieta. Viņa piebilst, ka acīmredzot nākusi šai pasaulē ar sūtību būt bērnu ārstei. Daudzas māmiņas atceras, kā meklējušas viņas padomu par bērniņu veselību, un daudzas to dara joprojām, nebūdamas viņas pacientes. Ja ir iespēja, ārste neliedz padomu, lai kāds attālums būtu jāmēro līdz pacientam, nežēlojot nevienu diennakts stundu.
Ārsti visos laikos ir gan slavēti, gan pelti. Kā tas bijis Dainai Eglītei? Viņa atzīst, ka vairāk tomēr bijuši prieka brīži.
— Ārsta darbā nepārtraukti jāmācās — no saviem pacientiem, dzīves, dažādām situācijām un arī kļūdām. No tām neviens nav pasargāts, bet katru ļoti pārdzīvoju un pārdomāju. Galvenais tajā visā ir nezaudēt cilvēcību un labestību, — atzīst ārste. ◆
