Nu jau diena diezgan gara, zudusi ir ziemas vara. Piesaulītē sniegi kūst, upes krastos ledi lūst.
Nu jau diena diezgan gara,
Zudusi ir ziemas vara,
Piesaulītē sniegi kūst,
Upes krastos ledi lūst.
Balti sniegpulksteņi zied,
Kaķi aizrautīgi dzied.
Dzied vēl cīrulis un strazds,
Iznāk koris neparasts.
Vistas ārā iznākušas,
Piesaulītē sagulušas.
Jāsāk nu ir dēt un perēt,
Lai uz cālēniem var cerēt.
Saimniecei ir citas domas —
Lieldienām ir jākrāj olas.
Meitas pielauž pūpolus,
Puiši taisa šūpoles.
Anna paziņo pa vadiem —
Braukšot tā pie lauku radiem
Svaigā gaisā šūpoties
Un uz puķēm lūkoties.
Saimnieks paņem veco hūti
Un tad aizčāpo uz kūti.
Saliek olas cepurē,
Vistiņa lai neperē.
Vistai nobirst asara,
Šausmīga šī vasara.
Cilvēki — tie kanibāli,
Izvārīja manu cāli,
Tikko dētu, neperētu,
Sirdij radot smagu rētu.
Olas koši krāsotas,
Māla bļodā saliktas.
Anna braši šūpojas,
Andris augšup lūkojas:
“Anniņ, tev ir smukas kājas!”.
Anna Andrim nikni rājas:
“Ko tu augšup acis boli,
Skaties labāk, kur sper soli!
Ja vēl lūrēsi uz augšu,
Tad, kad nokāpšu, tev kraušu.”
Šūpojoties dusmas rimst,
Krūtīs jaunas domas dzimst.
Varbūt tas nemaz nav slikti,
Ja vēl kādam patīk dikti
Slaidos stilbus aplūkot,
Viņas sirdi iekārot.
Andris jūt, ka sarkst tam vaigs:
Kļūst pret Annu dikti maigs.
“Anniņ, es tev” pašūpošu
Un vēl savas olas došu.”.