Vietalva daudziem asociējas ar baznīcu, jo pirmais, ko iebraucējs pamana, ir lielā, manuprāt, arī skaistā mūra baznīca. Baznīca kara laikā ir daudz cietusi, bet palīdzīgas rokas pastāvīgi gādā, lai baznīca pamazām tiktu atjaunota tās sākotnējā izskatā. Saule var spoguļoties sīkajās baznīcas logu rūtīs, lietus vairs neskādē baznīcas mūriem. Jau no tāluma pamanāms jaunais sarkanais jumts. Svētdienas skolas bērni un jaunieši var darboties uz mīkstajiem spilveniem brīnišķīgajā svētdienas skolas telpā. Baznīcēni var baznīcā ienākt pa jaunām baltām durvīm un visbeidzot — baznīca atkal ir atguvusi savu torni, ko rotā kristietībā tik svarīgais simbols krusts.
Man ir patiess prieks, ka arī Vietalvā notiek kas tik skaists un svētīgs. Ar draudzes vecākās Dzintras Bajāres gādību baznīcai izdevās pārdot tai piederošo kapu teritoriju pašvaldībai, bet par iegūtajiem līdzekļiem noorganizēt celtniecības darbus. Rezultātā tik nepatīkamā “pilotka” tika nojaukta un tās vietā uzbūvēts neliels tornītis ar krustu galā. Torni šīgada 17. augustā iesvētīja prāvests Ingus Dāboliņš. Baznīca bez sava torņa šķita kā nelaimīgs bērns bez rokas, ko nevar pastiept uz augšu un ieslidināt gādīgā tēva vai mātes rokā. Baznīca tagad ir it kā atguvusi otro elpu un saikni ar debesīm. Pateicos visiem, ar kuru palīdzību tas varēja notikt.
