“STABURAGAM” — 55: kādreizējo darbinieku atmiņu stāsti

Jubilejas un 1. aprīļa noskaņās bijušie “Staburaga” kolēģi atceras notikumus, kuri avīzes slejās nav nokļuvuši, bet gadījušies, veicot darba pienākumus. Un ir tik labi, ka tos var atcerēties ar pozitīvām emocijām un smaidu, jo C vitamīns, kas mīt smieklos, vajadzīgs gan tiem, kas veido “Staburagu”, gan arī tiem, kas to lasa.
Avīzi ved “zaķis”
K ad “Komunisma Uzvara” 1995. gada aprīlī bija nogrimusi aiz apvāršņa, bet no dzelmes iznirušais “Staburags” tikai dažus gadus vecs, avīzes redaktors Jānis Bērziņš man piedāvāja aizvietot saslimušo darbinieku. Tālajos deviņdesmitajos, kad viss vecais bruka un juka, bezdarbs katastrofāls, būtu neprāts atteikties. Kaut kā vajadzēja nopelnīt maizei un komunālo pakalpojumu maksājumiem. Darbs nebija grūts, bet atbildīgs. Trīs reizes nedēļā vajadzēja aizvest avīzes salikumu uz Ogres tipogrāfiju un atvest nodrukāto avīzi. Vai noķeršu autobusu vai vilcienu — šis jautājums uzpeldēja bieži, jo jaunākās informācijas iedabūšana avīzē bija svarīga. Ja viss gāja gludi, problēmas neradās. Pusaudzis Armands avīžu pakas ķerrā piegādāja līdz vilciena vagonam, bet Aizkrauklē ar mašīnu sagaidīja redaktors. Dažreiz niķojās un lūza iespiedmašīna. Pēc nakts dežūras gadījās aizbraukt līdz Rīgai. Atgadījumu, joku un humora netrūka.