Šī gada Lieldienas bez patiesā prieka

Pagājusī nedēļa, īpaši tās sākums, pagāja, gatavojoties Lieldienu notikumiem. Nav vienkārši īsā sprediķī, 15 — 20 minūtēs, pateikt vēsti, lai cilvēki saņemtu Dieva vārdu un stiprinājumu šīs dienas problēmās, dzīvē. Papildus nāca kalpošana — izvadīšana, apmeklējums mājās, iešana pie mirstoša cilvēka. Šādus notikumus nevar paredzēt. Mans primārais darbs ir nest Dieva vārdu, kalpot cilvēkiem. Dievs mani uz to aicinājis, un to pēc labākās sirdsapziņas cenšos darīt.
Šīs Lieldienas diemžēl ir bez īsta prieka, kādam šajos svētkos vajadzētu būt. Lai arī mums šķiet, ka karš ir vairāku simtu kilometru attālumā, tas mūs skar, kā arī visu pasauli. Mums nevar būt prieks tur, kur blakus līst asinis. Kur notiek reāla cīņa par valsti, par zemi, dzīvībām. Par to, ko tēvi cēluši, dēli darījuši. Īsts prieks mums ir par Dievu, kurš mūs glābis, pestījis. Īsts prieks ir par mūsu brīvo Latviju, ka varam zelt un plaukt. Prieks ir arī par to, ka varam pie sevis uzņemt ukraiņu tautas cilvēkus. Tāpēc pagājušās nedēļas piektdienā bijām ar viņiem kopā, centāmies viņus stiprināt. Kā mums tas izdevās? Lai Dievs svētī katru vārdu, kuru viņi saprata, jo mēģinājām pasākumu nedaudz tulkot krievu valodā. Tomēr tas prieks, ar kuru saucam Lieldienu sprediķa sākumā: “Kristus ir augšāmcēlies!”, un, kad draudze atbild: “Patiesi, patiesi ir augšāmcēlies!”, nokrīt kaut kur šeit, draudzes vidū, tas neizskan pa visu pasauli.