Sēļu zemes skaistākais, lielākais, gaišākais stūrītis — Sauka. Rozes ir asinīs

Par Saukas pagasta “Greķānu” saimniekiem Ilzi un Pēteri Līčiem to varētu teikt gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kā gan citādi, ja Ilzes vectēvs Jānis Braslis bijis viens no pirmajiem Latvijas rožu un neļķu selekcionāriem, ar rožu audzēšanu nodarbojušies arī viņas vecāki. Savukārt Pētera vecmāmiņas Ainas Līces vārds noteikti nav svešs Aizkraukles pagasta iedzīvotājiem. Agrāk Aina Līce vadīja dārzniecību, kurā audzēja arī rozes.

Līču ģimenei pieder rožu stādaudzētava “Ārītes”, kurā audzē ap 600 rožu šķirnēm. Šīs saimniecības rožu stādus ik pa laikam var iegādāties arī gadatirdziņos Aizkraukles pusē.

Ne pirmie un ne pēdējie

Jūlija vidū “Greķānos” aizvadīti Rožu svētki. Kā teica atraktīvā pasākuma vadītāja sēliete Anda Svarāne, ne pirmie un ne pēdējie. Pasākuma apmeklētāji jūsmoja par krāšņajām rozēm, kas saplaukušas “Ārīšu” dobēs, tāpat netrūka gribētāju iegādāties to stādus, kurus varēja izraudzīties stādaudzētavas siltumnīcās, kaut arī tajās valdīja karstums un nācās pavadīt ilgāku laiku, lai starp neskaitāmajām atrastu savu.

Svētkos bija iespēja iegādāties Sēlijas puses amatnieku un mājražotāju veikumu — dažādas Alīdas cigoriņu kafejas, Dvietes īsto lauku saldējumu, pilskalnieša Aivara Žurilas koka izstrādājumus, saucietes Nellijas Žebres ar sublimācijas apdruku veidotās krūzes, “Sēlijas alus”, “Spāres-L” produkciju u. c.

Bērniem prieku sagādāja piepūšamās un burbuļu atrakcijas, kā arī dažādas meistardarbnīcas, pieaugušie varēja darboties ar spēka rīkiem, kā atmiņa no Rožu svētkiem bija iespēja sevi iemūžināt ar foto kastes palīdzību. Tāpat sanākušie varēja noskatīties līnijdeju dejotāju priekšnesumus. Vēlāk visu priekam dziedāja Santa Kasparsone. Kā pievienotā vērtība šim pasākumam bija atbalsts ukraiņu tautai, ziedojot dažādas lietas, kas šobrīd kara apstākļos īpaši noderīgas. Uz ugunskura tika vārīts borščs ukraiņu gaumē, to nogaršot varēja apmaiņā pret ziedojumiem. Labdarības izsolē tika izsolīti Sēlijas uzņēmumu sagatavotie dāvanu komplekti, tostarp arī “Kronīšu kokapstrādes” no Zalves izgatavotā siltumnīca. Iegūtie līdzekļi tiek virzīti Ukrainas atbalstam.

“Ārīšu” Rožu svētki iepriecināja arī apmeklētājus no Aizkraukles puses. Zeltīte Odiņa no Mazzalves sacīja, ka šoreiz tie norisinās krietni kuplākā pulkā nekā pērn. Apsveicami, ka šajā pasākumā var atbalstīt Ukrainu. Protams, galvenais ir rozes, un, iespējams, kāda aizceļos arī uz Mazzalvi.

Labdarība būs vienmēr

“Nogurums bija liels, bet emocionālā uzlāde ir neatsverama. Tas ir ne tikai tās dienas, bet darba gada vērts,” teic “Greķānu” saimniece Ilze Līce. “Ir ļoti jauki. Mēs rīkojam pasākumu, atbrauc ne tikai klienti, bet daudz nepazīstamu cilvēku, kas rada patīkamas emocijas. Vieni saveda daudz balonu, citi atveda pašceptas kūkas, koka karotes, par konfektēm es nerunāšu. Tik daudz labu vārdu dzirdējām!”

Runājot par atbalstu Ukrainai, Ilze teic, svētkiem vienmēr būs labdarības pieskaņa. “Es ļoti ceru, ka mērķis — Ukraina — drīz beigsies, kaut gan bail, ka arī nākamgad varētu būt tāds pats. Ar labdarību mēs varam iepriecināt viens otru un arī dot viens otram. Vienalga, lai kas tas būtu, jo vienmēr ir kāds, kuram vajag vairāk nekā mums,” saka “Greķānu” saimniece un piebilst, ka vasarā parasti ir daudz darba, bet ziemā, kad brīvāks, Pēteris un dēls Edgars ar savu mikroautobusu dodas uz Ukrainu, kur nogādā saziedoto palīdzību.

Bija kaut kur iekšā

“Par sauciešiem mēs sevi saucam kopš trešās dienas pēc mūsu kāzām,” teic Ilze. Jāvārdu Ilze un Pēteris viens otram teica 1993. gadā, un trešajā dienā pēc kāzām jaunā ģimene sāka dzīvot “Greķānos”. Tātad jau 30 gadus. Pēteris ir dzimis Bauskā, bet Ilze ir no Viesītes, sēliete kopš dzimšanas. “Agrāk šķita, Sauka, Lone — tas taču ir kaut kas zemāks, bet tagad esam lepni par to, ka esam saucieši!” teic Ilze.

Kā sācies Līču ģimenes rožu stāsts? Tuvums zemei abiem jau ir asinīs. Ilze mācījusies puķkopību Bulduros, jau 1. klasē zinājusi, ka savu dzīvi saistīs ar puķēm. Un Ilzes vectēvs Jānis Braslis taču bija viens no pirmajiem rožu un neļķu selekcionāriem Latvijā! “Diemžēl vectēvs nomira divus gadus pirms manas nākšanas pasaulē. Ja vectēvs būtu dzīvs, droši vien zināšanu mantojums jaunībā būtu krietni lielāks, nekā bija. Laikam jau tās rozes bija kaut kur iekšā,” saka Ilze. Savukārt Pētera vecmāmiņa Aina Līce bija Aizkraukles dārzniecības vadītāja.

Ģimenes sirdsdarbs

Sākotnēji rožu un citu puķu audzēšana bija vaļasprieks, ar ko vairāk nodarbojās Ilze. Tagad vaļasprieks pārvērties par nopietnu nodarbošanos ar rožu kolekcijas dārzu un vairākām siltumnīcām. Tagad arī Pēteris vairs algotu darbu nestrādā, jo, kā Ilze smej, sieva vairs netiek galā ar savu hobiju. “Tagad tas ir hobijs, nodarbošanās, it kā bizness, bet man vairāk gribas teikt, ka sirdsdarbs, turklāt visai ģimenei. Ne es viena, ne kopā ar vīru bez dēla Edgara un meitas Kristīnes iesaistes netiktu galā, saimniecībā algotu strādnieku nav. Visdrīzāk arī nebūs, jo mērķis ir padarīt tik, cik varam, un pietiekami kvalitatīvi,” teic rožu dārza saimniece.

Vai “Ārītēs” aug kāda vectēva Jāņa Brašļa selekcionētā rožu šķirne? “Šī man ir lielākā sāpe. Ievietoju ziņu rožu audzētāju grupā, ka meklēju vectēva radītās rozes. To uztvēra un pārpublicēja “Delfi”. Daži atsaucās, bet sākās kovids, un nevarējām aizbraukt viens pie otra un apskatīties. Kad tas bija beidzies, vienu šķirni tā kā dabūju, bet nav pārliecības, ka tā ir īstā. Joprojām turpinām meklēt. Kad tapa Rundāles rožu dārzs, rožu kopēja Dainuvīte Brūvere bija zvanījusi mammai un jautājusi, vai nav kaut kas no Jāņa Brašļa saglabājies. Rundāle nedabūja, un bail, ka arī mēs nedabūsim,” domā Ilze. Viņa atceras nosaukumus, aptuveni zina, kā kura izskatās. “Ārītēs” ir ‘Mazā Maija’, bet nav pārliecības, ka tā tiešām ir ‘Mazā Maija’. Starp vectēva radītajām ir ‘Malda’, ‘Poēzija’, ‘Valentīna Tereškova’, ‘Jāņu nakts’ un citas. Ilze ļoti priecātos, ja kādu no šīm šķirnēm varētu atrast, un lūdz atsaukties, ja kādam šādas rozes ir. Tā kā vectēvs šīs šķirnes radīja padomju laikā, viņai nav nekāda apliecinājuma par to reģistrāciju.

Pašlaik “Ārīšu” siltumnīcās ir nedaudz vairāk kā 600 rožu šķirņu. Kolekcija mazumā neies, jo šķirņu klāsts tiek papildināts. Vaicāta, vai visas zina nosaukt, Ilze teic, ka principā jā, izņemot pašas jaunākās, kuras dobēs vēl nav izstādītas. Dobēs, kad tās tiek aprūpētas, vienmēr uzmet aci arī nosaukumam, tādējādi tas iespiežas atmiņā. “Mūsu dārzā aug arī tādas šķirnes kā ‘Valija’, ‘Mirdza’, ‘Meža iela’, ‘Neretas parks’, jo cilvēki grib kaut ko saglabāt no savām vecmāmiņām, viņu lauku mājās augušās, pavairojam tās šķirnes bez nosaukuma un dodam tām īpašnieka vārdu.”

Atsaucīgi, ar plašu dvēseli

Līči ir arī sabiedriski aktīvi cilvēki. “Bez cilvēkiem nevar, iesaistāmies visur,” saka Ilze. “Mēs savā ziņā esam ļoti lieli lokālpatrioti — gan savas vietas, gan Latvijas, gan arī Sēlijas. Es nezinu, vai pareizi teikt — Sēlija atdzima. Tā vienmēr ir bijusi. Likās, ka tajā visā varam dot arī savu artavu. Iesaistījāmies “Sēlijas salu” aktivitātēs un citās,” teic “Ārīšu” saimniece. Jautāta, kādi, viņasprāt, ir sēļi, Ilze atbild: viensētnieki, lepni, bet tajā pašā laikā ļoti atsaucīgi, ar plašu dvēseli. No vienas puses, viņiem varbūt nevienu nevajag, bet, no otras puses, viņi vienmēr gatavi dalīties un būt kopā. To Ilze izjutusi, rīkojot Rožu svētkus pagājušajā gadā. Kā rožu audzētāji viņi pazīstami visā Latvijā, pērn gribēja ar sevi iepazīstināt uzņēmējus un pārējos cilvēkus no tuvākas apkārtnes. Turklāt “Greķāni” nav pagasta centrā, vietā, kas viegli un ātri sasniedzama. Vispirms viņi vērsās “Sēlijas salās”. Ilze dziļā aizkustinājumā teic, ka atsaucību vērtē kā fenomenālu. Atsaucās visi uzrunātie, negaidot, kas par to būs. Šogad bija pretēja situācija — paši zvanīja, vai var piedalīties. Lūk, tādi tie sēļi!

Sēlijas zemi iemācījušies

Līču ģimenes aktivitātes nav palikušas bez novērtējuma. 2015. gadā viņi saņēma galveno nomināciju radošo darbu konkursā “Vedējs 2015”. Savukārt pērn konkursā “Sēlijas laiks Ziedonim”, ko rīkoja Jēkabpils novada Kultūras pārvalde, Jēkabpils novada pašvaldība sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu “Viegli”, saņēma apbalvojumu tautsaimniecībā “Sēlijas zemi es mācos”. Pēc konkursa nolikuma tas pienākas cilvēkam, kurš veic videi draudzīgu saimniekošanu, attīsta tradicionālu vai inovatīvu biznesu, kā arī izkopj vidi un Latvijas ainavu. Ilze atzīstas, ka, uzzinot, ka ir izvirzīti kādai balvai, vienmēr ir pārsteigums.

Ikdienā “Ārītes” atvērtas arī tūristiem un citiem interesentiem. “Mazās grupiņas ir diezgan regulāri, pirms mūsu sarunas arī vienu pavadīju,” stāsta Ilze. “Mūsu mērķis nav tūrisms, bet mums ir prieks, ja cilvēki brauc, skatās un rozes iepazīst. Mēs izstādām visas šķirnes, lai var redzēt, kā tās izskatās dabā.” 

Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.