Pārmetumi uz nākotnes rēķina

Katrs otrais Latvijas iedzīvotājs ir saskāries ar diskrimināciju sava vecuma dēļ, liecina “Tele2” un “Norstat” veiktās aptaujas dati. Visbiežāk vecuma diskrimināciju izjutuši cilvēki vecumā virs 50 gadiem un jaunieši vecumā no 18 līdz 29 gadiem, tas noticis darbavietā un sociālajos tīklos.

Stereotipu izskaušana ir ilgs process. Visveiksmīgāk tos izdodas pārvarēt, ja ir pozitīvs, reāls piemērs. Daudzi joprojām priekšroku dod gados vecākam medicīnas speciālistam — tā taču ir drošāk, viņam ir lielāka pieredzes bagāža. To apšaubīt nevar, taču nevajag pieredzei likt vienādības zīmi ar zināšanām. Mēs dzīvojam straujā, mainīgā laikmetā. Esošo zināšanu papildināšana ar jaunām ir kļuvusi par ikdienas nepieciešamību.

Mēs visi cītīgi sekojam līdzi Aizkraukles novada pašvaldības vakanču aizpildījumam. Kurš kuru krēslu ieņem un kāpēc. Vislielākās diskusijas sabiedrībā raisīja gados jauno pretendentu apstiprināšana vadošos amatos. Teicams vecuma diskriminācijas piemērs — perspektīvi censoņi, daudz paveikuši, vienīgais mīnuss — par jaunu! Prasība “pieredze līdzvērtīgā amatā” dažos gadījumos ir nepamatota. Ja ir nepieciešamība pēc pārmaiņām, jaunām vēsmām un inovatīviem risinājumiem, tad iespēja jādod tieši tādam cilvēkam. Diez vai tas ir pluss, ja kandidāts gadus 10 ir ērti sēdējis līdzīgā krēslā, un tas ir vienīgais pieminēšanas vērtais fakts viņa vizītkartē.

Protams, arī vecam sunim var iemācīt jaunus trikus, ar piebildi, ja viņš ir ieinteresēts un pakļaujas apmācībai. Latvieši ir argumentu meklēšanas iluzionisti, vienmēr atradīs skabargu otra acīs. Pieredzējis darbinieks ir iesēdējies, neko jaunu nemāk, laiks iet prom, gados jauns — nemākulis, nav sevi pierādījis. Pirmo vismaz var izvērtēt pēc paveiktā, otrajam — pārmetumi uz nākotnes rēķina, par neizdarīto.

Nekad neaizmirsīšu pirmo dienu, kad pārkāpu redakcijas slieksni. Padzirdēju, ka viens žurnālists no darba aizgājis, vietā oficiāli nevienu nemeklēja, bet es nolēmu riskēt — aizsūtīju savu CV. Maigi sakot, biju izbrīnīta, kad saņēmu tā laika galvenās redaktores Silvijas Piļkas uzaicinājumu ierasties uz pārrunām. Man šajā jomā nebija itin nekādas pieredzes, tikai liela dzirksts un gribēšana piepildīt nevienam neteiktu sapni. Paldies cienījamajai Piļkas kundzei, joprojām nezinu, ko viņa manī saskatīja. Biju bez pieredzes, arī tagad man vēl ir daudz ko apgūt, bet — tam bija arī sava gaišā puse. Es nācu ar savu redzējumu, savām stiprajām pusēm, kas kolektīvam deva pienesumu.

Stereotipi, kas saistīti ar vecumu, nekur nezudīs. Sava pievienotā vērtība ir pieredzei un briedumam, taču mūžīgi mainīgajā laikmetā tās nozīme mazinās. Pieredzējušie jāciena, bet tas nav iemesls diskriminēt jaunos. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti.