Nolaists dzelzs aizkars

Kopš 9. jūnija starp Latviju un Krieviju informatīvajā gaisa telpā karājas dzelzs aizkars, jo Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome Latvijā aizliedza izplatīt visus Krievijā reģistrētos televīzijas kanālus. To atļauj Saeimas pieņemtie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā — tagad ir tiesības ierobežot ārzemju programmas no valstīm, kas apdraud citu valstu suverenitāti. Šāds lēmums būs spēkā līdz brīdim, kamēr Krievija pārtrauks karadarbību Ukrainā un atdos Krimu.

Šis lēmums sabiedrībā tiek vērtēts dažādi, vieni teic, ka sen jau vajadzēja aizliegt, bet daļa iedzīvotāju, tajā skaitā gan latviski, gan krieviski runājošie, par tādu lēmumu ir sašutuši un jautā, vai Krievijas mākslas un multikplikācijas filmas, seriāli, koncerti, raidījumi par makšķerēšanu, medībām, dārza darbiem, ceļošanu, dzīvokļu iekārtošanu apdraud valsts drošību?

Ko gan vietā dos Latvijas televīzijas kanāli? Krievijas propaganda ir jāizslēdz, taču saturiski neitrālu kanālu slēgšana cilvēkiem nav saprotama.

Tas viss man atgādina padomju laikus, atgriešanos pagātnē, kad dzelzs priekškars bija ar rietumpasauli un Latvijas informatīvajā telpā centās iespraukties gan “Amerikas Balss” no Vašingtonas, gan “Radio Brīvā Eiropa”. Šie raidījumi tika slāpēti, tomēr cilvēki klausījās. Kā būs tagad? Tiek izteikts viedoklis, ka tiks uzlikti satelītšķīvji, Krievijas raidījumu ierakstus varēs atrast sociālajos tīklos un iedzīvotāji skatīsies tāpat. Aizliegums rada pretestību un pretdarbību. Taču programmu retranslētājiem tiek draudēts ar sodu, tāpat tiem, kas skatīsies. Būšot stingra sociālo tīklu kontrole. Tikšot bloķētas interneta mājaslapas, kas retranslē Latvijā aizliegtos Krievijas kanālus. Viens ir aizliegt, neļaut, bet, manuprāt, draudi kontrolēt iedzīvotājus un ietekmēt viņu paradumus vairs nav brīva cilvēka izvēle, tas man atgādina padomju laiku cenzūru, un tā vairs nav demokrātija, bet asociējas ar totalitārismu un tam raksturīgo kontroli pār visām sabiedrības dzīves sfērām.

Iespējams, daudzi atteiksies no televīzijas raidījumu abonēšanas, cietīs operatori, un valsts budžets saņems mazāk naudas nodokļu veidā.

Sancijas sankciju galā, bet vai ar tām tiek sodīta un cieš agresorvalsts? It kā jā, tomēr šķiet, ka visvairāk tiekam sodīti mēs paši, Latvijas iedzīvotāji. Ar energocenu kāpumu, apkures, pārtikas dārdzību un tagad arī ar informatīvās telpas slēgšanu.