Manī vienmēr iekšā bijis spīts. Saruna ar aizkrauklieti Ingu Rancāni

Septembris ir ne tikai viršu, bet arī dzejas mēnesis. Šajā laikā vairāk dzirdam dzeju un nereti iepazīstam arī kādu jaunu dzejnieku. Pagājušajā mēnesī laikraksta dzejas lapā bija publicēts aizkrauklietes Ingas Rancānes dzejolis, un šomēnes viņa piekrita intervijai. Sarunājamies gan par dzeju, gan par dzīvi.

Radošums no mazotnes

— Kad tu uzrakstīji savu pirmo dzejoli?

— Savu pirmo dzejoli es uzrakstīju šogad pirms Jāņiem. Darbavietā bija reorganizācija, daudzus samazināja, tajā skaitā mani, es arī biju viena no pēdējiem darbiniekiem, kas bija uzņēmumā sākusi darbu.

Pārņēma nostalģiskas jūtas, un atcerējos, ka skolas laikā patika rakstīt. Skolotāji lika arī runāt dzeju skolas sarīkojumos. Tāpat novērtēja, ka man padodas sacerējumi. Rakstīju arī ludziņas. Iedomājos, kā divi tēli varētu sarunāties, un rakstīju. Atceros, ka mazākajās klasēs nācu mājās no skolas un veidoju dialogu, turklāt skaļi. Kāda meitene dzirdēja un nākamajā dienā to izstāstīja skolā, ka pati ar sevi sarunājos. Bet tie bija mani iedomu tēli! Bērni jau tādas lietas nesaprot, bet ar laiku viss norima. Radošums manī ir no mazotnes. Skolā veidojām albumus par klases dzīvi, un skolotāja vienmēr man uzticēja rakstīt un piezīmēt ilustrācijas. Tas bija Lēdmanē.

— Kā nonāci Aizkrauklē?

— Aizkrauklē nokļuvu ģimenes apstākļu dēļ, man vajadzēja palīdzēt māsai. Iepriekš biju domājusi, ka vidusskolā mācīšos Lielvārdē. Bet vispār esmu dzimusi Latgalē! Turpat, kur dzejniece Anna Rancāne un metālmākslinieks Jānis Ļubka. Tagad tas ir Nautrēnu pagasts Rēzeknes novadā. Interesanti, ka es vienmēr saminstinos, kad jautā, kur esmu dzimusi. Līdz pat novadu reformai man pasē bija rakstīts, ka esmu dzimusi Ludzas rajona Migliniekos. Arī Anna Rancāne nāk no Migliniekiem. Mēs neesam radinieces, tas man ir vīra uzvārds. Par Nautrēniem uzzināju, kad mainīju pasi, jo pēkšņi tā tur bija ierakstīts. Es lepojos, ka nāku no vietas, kur dzīvo un strādā tādi meistari!