“Lai nekad tādas briesmas nevienam nebūtu jāpiedzīvo!” Atmiņu pastaiga ar represētās meitu Dzidru Žmuideni

Ir atmiņas, kuras neapsegs nekāda laika sega, tās vienmēr sūrstēs un gailēs kā ogles, vien paliks neatbildēti jautājumi: kāpēc, par ko? Arī Ainas Blūzmanes atmiņu klade, kura pirms gandrīz 20 gadiem nonāca “Staburaga” īpašumā, ir šāda ogle. Tā sākas ar stāstu par 1941. gada 14. jūniju — dienu, kad padomju okupācijas režīms vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku izsūtīja uz Sibīriju. Šo atmiņu (saīsinātā veidā tās bija publicētas laikrakstā) rakstītāja nu jau vairāk nekā divus gadus staigā Aizsaules dārzos. Taču viņas rakstītais itin skaudri sasaucas ar šodienas notikumiem. Bet man prātā palikuši Ainas kundzes pirms vairākiem gadiem teiktie vārdi: “Man nāk smiekli, kad tagad sūrojas par sliktiem laikiem! Mēs nekad nesam dzīvojuši tik labi, mēs taču esam brīvā Latvijā!”