Gita Strode: “Visefektīgāk postījumus iespējams novērst, putnu viesošanās vietās atstājot papuves un zālājus, kurās tie var baroties bez cilvēku traucējumiem”

Mainoties lauksaimniecības zemju lietošanas veidam, tajā skaitā, pārveidojot zālājus par aramzemēm un veidojot lielākas vienlaidus lauku platības, savvaļas puni labprāt izvēlas barošanos kultūraugos.

AIVITAS LIZDIKAS TEKSTS UN FOTO

Pagājušā gadsimta vidū savvaļas zosu skaits Eiropā bija samazinājies līdz minimumam pārmedīšanas un dabisko biotopu izzušanas dēļ, taču, pateicoties ieviestajiem aizliegumiem un stingrajiem putnu aizsardzības pasākumiem, vairākas zosu sugu populācijas ir atjaunojušās. Taču tas palielina migrējošo zosu radīto postījumu pieaugumu sējumos. Jau trešo gadu Dabas aizsardzības pārvalde lauksaimniekiem atkal izsniedz atļaujas pret postījumu nodarītājām vērsties arī ar letālās atbaidīšanas metodi, kas gan problēmu nerisina.

Paradumu maiņa

Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorija pērn sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi veica Latvijas zosu populācijas izpēti. Ornitoloģijas laboratorijas putnu populācijas pētniece, diplomēta bioloģe Antra Stīpniece stāsta, ka zosis ir ūdensputnu grupa, kurā daļa sugu, pateicoties aizsardzības pasākumiem, spējusi no 20. gadsimta vidū pārmērīgi medītām un tādēļ noplicinātām un sarūkošām populācijām pārvērsties tādās, kas pēdējos 20 gados piedzīvo strauju skaita pieaugumu. A. Stīpniece norāda, ka daļa pieauguma izskaidrojama ar putnu barošanās paradumu maiņu no dabiskiem biotopiem uz lauksaimniecības kultūrām migrācijas un ziemošanas laikā. “Arī ar to, ka dabiskās platības 20. gadsimta laikā ir sarukušas, un intensīvās lauksaimniecības pārpalikumi rudenī un sējumi pavasarī ir ar augstāku enerģētisko vērtību un vieglāk iegūstami. Putniem uzlasīt iesētus vai izbirušus kukurūzas graudus ir vieglāk, nekā rakties zemē pēc grīšļu gumiem. Šis fakts sniedz maz cerību, ka putni labprātīgi atgriezīsies pie dabiskās barības. Īpaši ass konflikts starp lauksaimniekiem un zosīm kļūst mūsu apstākļos, kad pavasara migrācijas laikā barībā izmanto ne vairs nekārtīgi novāktos ražas pārpalikumus, bet jaunās ražas zelmeni,” domā A. Stīpniece.

Jaunie uzturas ilgāk

Pavasarī putni ligzdošanas vietās atgriežas jau ar vairošanās sezonai nepieciešamajiem barības vielu krājumiem, tādēļ, tieši pavasarī atlidojot, biežāk apstājas un ilgāk tur uzturas barojoties. “Ilgāk uzkavējas jaunie putni, kamēr vecie gan ātrāk uzbarojas, jo tiem ir pieredze no iepriekšējām ceļošanas reizēm, gan ir motivēti ātrāk nokļūt ligzdošanas vietās. Salīdzinājumam baltpieres zosīm pavasara migrācijas apstāšanās vietās Polijas austrumos vidējais uzkavēšanās ilgums bijis apmēram divas dienas, bet jaunajiem putniem pat divas nedēļas,” norāda pētniece.

Bez jau minētajām vecuma atšķirībām uzturēšanās ilgumu var ietekmēt arī tas, ar kādām barības vielu rezervēm putni ieradušies, cik droša ir apstāšanās vieta, un kāda ir uzņemtās barības enerģētiskā vērtība.

Nozīme kultūraugiem un gadalaikam

A. Stīpniece skaidro, ka zosis visbiežāk izvēlas laukus, kuru tuvumā atrodas nakšņošanai piemēroti mitrāji — purvi vai ezeri, bet tās var gulēt arī uz applūduša lauka, ja tas ir pietiekami liels. Svarīgs ir arī attālums līdz celtnēm, mežiem, lieliem ceļiem, drošība pret uzbrukumiem un līdz nakšņošanas vietām. Nozīmīga ir arī audzētā kultūra un gadalaiks. Kā zosu iecienītākās lauksaimniecības kultūras viņa min rapsi, kukurūzas rugājus rudenī un ziemā, laukus ar cukurbiešu pārpalikumiem un ziemāju sējumiem ziemā, kā arī ganības. “Dabiskās kultūrās putni izvēlēsies lauku ar zemāku zelmeņa augstumu, īpaši meža zosis spalvu maiņas laikā dod priekšroku noganītām vietām. Zosis parasti barojas un vislielākos postījumus nodara lauka vidū,” saka A. Stīpniece.

Baidīšana maz līdzēs

Valstīs, kur zosu populācija pieaug, tostarp arī Latvijā, putniem veidojas konflikts ar lauksaimniekiem. Līdz šim jau uzkrāta pieredze, kā putnus aizbaidīt. Šim nolūkam izmanto suņus vai gar lauku braucošas automašīnas, dronus vai vienkārši cilvēka klātbūtni. Tomēr baidīšana ir darbietilpīga un mazefektīva. “Piemēram, Norvēģijā ceļošanas laikā īsknābja zosis vairāk atturējās no laukiem, kur baidītājs strādāja piecas reizes dienā, tur bija par 74 % mazāk zosu nekā kontroles laukā, kamēr baidīšana tikai divas reizes dienā nekādu ietekmi nedeva,” saka A. Stīpniece un vērš uzmanību uz to, ka baidīšana tomēr samazina putnu patērēto laiku ēšanai, līdz ar to viņi uz lauka pavada ilgāku laiku. “Atbaidīšanas pasākumus iesaka apvienot ar atbalsta lauku sistēmu, uz kuriem novirzīt zosis, lai tās varētu sakrāt migrācijai nepieciešamās tauku rezerves un pamest reģionu. Nepieciešams novērtēt, vai lauki ir pietiekami lieli un “garšīgi”. Šāds risinājums ir sekmīgs īstermiņā, tomēr, zosu populācijām augot, nepieciešama arī starptautiska sadarbība un koordinācija gan monitoringā, gan lauksaimniecības aizsardzības pasākumos,” norāda pētniece.

“Visefektīgāk zosu postījumus lauksaimniecībā būtu iespējams novērst, regulārajās putnu viesošanās vietās atstājot teritorijas, piemēram, papuves un zālājus, kurās putni var baroties bez cilvēku radītiem traucējumiem. Tāpat lauksaimnieki var izmantot rīkus, kas rada medību ieroču lietošanai līdzīgu skaņu, ciktāl šādu rīku lietošana nav pretrunā ar citu normatīvo aktu prasībām,” situācijas risināšanai dažādus scenārijus iesaka arī Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas departamenta direktore Gita Strode.

Tikai ar pārvaldes izsniegtu atļauju

Citu valstu pieredze un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta pētnieku secinājumi liecina, ka pavasarī migrējošo zosu atbaidīšana no laukiem problēmu neatrisina, bet izkliedē zosis uz plašākām teritorijām apkārtnē. “Lai ceļotu tālāk uz ligzdošanas vietām ziemeļos, caurceļojošajām zosīm ir jāuzņem pietiekams barības daudzums, bet, liedzot putniem šo iespēju, mēs tikai paildzinām zosu uzturēšanos Latvijā,” norāda Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas departamenta direktore.

Tādēļ, lai gan Eiropas Savienībā putnu medības tradicionālā izpratnē pavasarī ir aizliegtas, ir paredzēti dažādi izņēmumi, un viens no tiem — zosu letāla atbaidīšana.

Dabas aizsardzības pārvalde lauksaimniekiem Latvijā jau pirms diviem gadiem sāka izsniegt atļaujas limitētai putnu izšaušanai. “Arī 2022. gada sezonā kopumā šādā veidā iegūstamo zosu skaits noteikts līdz 1000 indivīdiem. Ar letālās atbaidīšanas metodi līdz 15. maijam drīkstēs iegūt divu sugu putnus — 500 sējas zosu Anser fabalis un 500 baltpieres zosu Anser albifrons,” norāda G. Strode.

Zosu ieguve ar medību ieročiem iespējama tikai ar pārvaldes atļauju, atbaidīšanas laikā ievērojot visus nosacījumus un medības reglamentējošo normatīvo aktu prasības. Saņemot izņēmuma kārtā izsniegto atļauju, aizliegts lietot gludstobra munīciju, kas satur svinu, kā arī būt ar svinu saturošu gludstobra munīciju darbības veikšanas vietā. Zosu letālo atbaidīšanu nav atļauts izmantot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas veidotas putnu aizsardzībai. Putnu ieguve atļauta tikai diennakts gaišajā laikā, kad tie nolaidušies lauksaimniecības zemēs. Ja zosis paceļas spārnos, to ieguve jāpārtrauc.

“Putnu medībām pavasarī ir daudz lielāka negatīvā ietekme uz kopējo populāciju nekā rudenī. Pavasarī tiek nogalināti tie putni, kas izdzīvojuši ziemu un ir ceļā uz ligzdošanu. Līdz ar to, nošaujot vienu zosi pavasarī, tiek “nošautas” vismaz desmit zosis jeb viss potenciālais perējums,” saka G. Strode.

Jāpiesakās kompensācijām

Pagājušā gada pavasarī zosu letālā atbaidīšana Latvijā pieteikta 158 reizes un iegūtas 26 zosis. Viena saimniecība saņēmusi papildlimitu, iegūstot piecas zosis, un tai bija atļauts iegūt vēl piecas. Vēl viena saimniecība ieguvusi četras zosis. “Valsts meža dienesta un Dabas aizsardzības pārvaldes inspektori izlases kārtībā veica atļauju nosacījumu ievērošanas kontroli un turpinās to darīt arī šogad, taču līdz šim būtiski pārkāpumi nav konstatēti. Vienlaikus, ja migrējošie putni tomēr nodarījuši zaudējumus, lauksaimniekiem ir iespējams pieteikties kompensāciju saņemšanai,” saka G. Strode un atgādina, ka kompensācijām jāpiesakās iespējami ātri pēc postījumu konstatēšanas, lai eksperti varētu situāciju izvērtēt un lemt par zaudējumu apmēru un kompensācijas piešķiršanu. Lielākā daļa pārvaldē saņemto pieteikumu pērn ir par zosu nodarītajiem postījumiem, kam seko gulbju un dzērvju lauksaimniecības platībām nodarītie zaudējumi.

Problēmu nerisina

Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas pētniece Antra Stīpniece norāda, ka zosu atbaidīšana no laukiem nerisina pašu problēmu, bet putnus izkliedē uz plašākām teritorijām apkārtnē. “Nākotnē jānodrošina, ka putniem atvēlēta pietiekama lauku platība un pārklājums, kur baroties, visā Latvijā. Zosīm vispiemērotākie lauki būtu platībā, sākot no 100 hektāriem. Ja platība vai pārklājums būs nepietiekami, barības lauki savu efektu nesasniegs un problēma saglabāsies,” saka A. Stīpniece.

Savukārt Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Dabas departamenta direktore Gita Strode kā alternatīvu, lai mazinātu putnu kaitējumus nākotnē, iesaka krūmu joslu saglabāšanu gar lauka malām un dažādu ainavas elementu saglabāšanu lauksaimniecības zemēs, kā arī mazāku vienlaidus sējumu platību veidošanu. “Šis jautājums ir primāri risināms sarunās starp dabas aizsardzības un lauksaimniecības nozari, meklējot dažādus alternatīvus risinājumus un tos testējot praksē, jo medības pavasarī ir tikai viens no iespējamajiem risinājumiem izņēmuma kārtā,” saka G. Strode. ◆

UZZIŅA

Par sējumu izpostīšanu lauksaimniekiem izmaksātas kompensācijas

2020. gadā — 375 817 eiro 2019. gadā — 1 290 896 eiro 2018. gadā — 37 331 eiro

Kompensācija par vienu hektāru atkarībā no kultūras ir no 270 eiro līdz 530 eiro.

Avots: DAP

Biotopus

• veido samērā viendabīga platība, kas piemērota kādu konkrētu augu, dzīvnieku vai sēņu sugu pastāvēšanai. Piemēram, pļava, purvs, grava;

• klasificē pēc tajos sastopamajiem augiem, jo augi ir pamata apstākļu noteicēji. Augi veido mikroklimatu, veido augsni un tie ir barība dzīvniekiem;

• veido augu sugu kopums, kas aug kādā noteiktā vietā. Pēc augu sabiedrībām var spriest gan par augsni, mitrumu un klimatu, gan arī par to, kādas dzīvnieku sugas šajā vietā būs sastopamas.

Avots: LU Bioloģijas fakultāte

VIEDOKĻI

Zemnieki interesi vairs neizrāda

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Alūksnes biroja vadītāja Viola Aija Kaparšmite atzīst, ka migrējošo putnu nodarītie postījumi ir tiešām ievērojami un sagādā raizes lauksaimniekiem visā valstī. “Arī šogad zemnieki pie mums, Latvijas Lauku konsultāciju birojā, gan arī elektroniski var iesniegt pieteikumu letālai zosu atbaidīšanai no saviem sējumu laukiem, bet Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā iespējams izlasīt visus noteikumus, kādus un cik putnus drīkst nomedīt. Tomēr lauksaimnieki Alūksnes novadā par šo iespēju interesi ir zaudējuši, jo zosu nomedīšanai izvirzītas pārāk augstas un birokrātiskas prasības,” saka V. A. Kaparšmite. Viņa domā, ka arī tad, ja kādam tomēr ir izdevies izmantot letālu putnu atbaidīšanu, situācija šopavasar būtiski nav mainījusies. “Pēdējos gados migrējošie putni ir ievērojami savairojušies. Pirms vairākiem gadu desmitiem kā uz brīnumu lūkojāmies, kad meža malā ganījās savvaļas zosis vai dzērves. Tagad šāds putnu bars mežmalā vai uz lauka cilvēkiem nekādu pārsteigumu nesagādā,” uzskata V. A. Kaparšmite un domā, ka tomēr atsevišķām zosu sugām, kuras īpaši savairojušās, būtu jāpiemēro letālās atbaidīšanas metode. “Protams, Latvijā ir palielinājušās kopējās sējumu platības, zosīm ir vairāk vietu, kur baroties, kā arī barība vieglāk pieejama, tādēļ nevaram cerēt, ka tās atgriezīsies dabiskajos biotopos. Bet situācija ar putnu izpostītajiem sējumiem draud kļūt nekontrolējama,” uzskata V. A. Kaparšmite.

Licenci vairs neiegādājas

Migrējošie putni lielu postījumu ik gadu nodara Ilzenes pagasta zemnieku saimniecībā “Sapnīši” Alūksnes novadā. “Zosis sējumos rada lielus postījumus. Līdz šim izšaut šos putnus limitēti jau bija atļauts Lietuvā un Igaunijā, tādēļ viņi “pārcēlās” pie mums, uz Latviju, kur nekas netraucē. Manā saimniecībā uz lauka ir vieta, kur ir liela peļķe — tajā un apkārt ap to viss ir izēsts pa tīro. Vienā gadā laukos bija iesētas pupas un zirņi, bet rudenī tās bija uz pusi retākas nekā pavasarī, jo putns paņem visu pupu, un vairs nav, kam augt,” jau pirms diviem gadiem laikrakstam stāstīja “Sapnīšu” īpašnieks Gatis Vērsis. “Līdz šim putnus tikai baidījām ar petardēm, bet viņiem ir laba atmiņa — izbīstas, aizlido un pēc aptuveni stundas atkal ir klāt. Tāpat dzenājām, piebraucot ar automašīnu, bet arī tas nelīdz — viņas aplido loku un nosēžas turpat atpakaļ. Trīs gadus vienā laukā man vairs nav pupu, bet putni vēl arvien tur atgriežas un staigā, lai arī tur tagad ir tikai arums, jo atceras šo barošanās vietu.”

Tolaik arī G. Vērsis savu saimniecību pieteica migrējošo putnu medību atļaujai. Jautāts par to, kā veicās, vai zosis izbijās un vairs neapmeklē “Sapnīšu” laukus, saimnieks ir skeptisks: “Pats ar zosu medībām nenodarbojos, uzticēju to darīt medniekiem. No desmit atļautajiem viņiem nevienu putnu nomedīt neizdevās. Zosu medībām izvirzīti pārāk stingri nosacījumi. Piemēram, laikā, kad tie paceļas spārnos, šaut vairs nedrīkst,” stāsta G. Vērsis.

Šogad saimniecība licenci migrējošo putnu atbaidīšanai letāli nemaz vairs neiegādājās. “Tam nav jēgas. Lai gan ārā vēl ir auksts, zemi vietām klāj sniegs un ziemāji nav sadīguši, mūsu laukos zosis ieradušās jau aptuveni pirms nedēļas. Šogad turpināsim putnus atbaidīt tikai ar trokšņiem. Protams, tas ir laikietilpīgi, bet, tos izdzirdot, zosis vismaz izbīstas un kādu laiku laukam netuvojas,” savu nodomu atklāj saimnieks.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsarzības fonda finansiālo atbalstu. Par saturu atbild SIA “Reģionu Mediji”.