Jānis Apsītis – ceļu inženieris ar mīlestību pret grāmatām

Jānis teic, ka, sākoties jaunam dzīves posmam, kad var sevi saukt par pensionāru, sākumā bijis pagrūti — nebijis pat, ko darīt. Aklimatizējies un tagad jūtas tīri labi. Vien spēka vairs nav tik, cik senāk. Ātrāk piekūstot. Senāk savā mežā pie mājas varēja vismaz trīs stundas strādāt, tagad jau pēc pusotras gribas mest mieru. Toties tagad var vairāk laika veltīt grāmatu lasīšanai. To Jānim uz galda prāva kaudzīte. Aizrauj ceļojumu apraksti, vēsture un detektīvromāni. Ir lasāmviela, no kuras nevar ne atrauties, lai gan tādas ir retums. Senāk aizrāvās ar makšķerēšanu, dienām varēja būt pie ūdeņiem, bet tagad, kad ezers pie mājas, pietiek ar pusstundu. Tagad var veltīt laiku pastaigām ar suņiem — Biti un Oli. Lai arī visos gadalaikos darba pie mājas ļoti daudz, uz pilsētu, dzīvokli pārcelties viņš nevēlas. To Jānis salīdzina teju ar dzīvošanu cietumā.