Izauklējuši odzes savā azotē

ilvēks lieto vai nelieto jaunos pasažieru vilcienus, bet katram ir ko teikt par ķibelēm, kas tos skārušas. Teju katru dienu kāds no vilcieniem iziet no ierindas, un tas ir kā saldais ēdiens tiem, kuri jau līdz šim bijuši naidīgi noskaņoti pret valdību. Katru mazāko neizdošanos, katru kļūmi šie cilvēki uzņem ar lielām ovācijām un rej. Nekā citādāk to nevar nosaukt, kā pie ķēdes piesieti satrakojušies suņi. Kur rej viens suns, citi rej līdzi. Tā kā man “Facebook” draugos ir neviennozīmīgi vērtētā 14. Saeimas deputāte Glorija Grevcova, viņas liktās ziņas pamanu, un šad tad tajās ieskatos. Pirms pāris dienām viņa ievietoja video, kurā jaunos vilcienus sauc par metāllūžņiem, kurus Latvija nopirkusi par miljoniem. Viņai piebalso daudzi, un, kas nebūt vairs nav pārsteigums, lielākā daļa ar latviskiem vārdiem, uzvārdiem, turklāt gados jauni cilvēki. Komentāri ir no “Glorija, es tevi mīlu”, līdz “..pie sienas un …”. Mani joprojām nepamet sajūta, ka tādas personas kā Glorija, viņas partijas “Apvienība Jaunlatvieši” un tiem līdzīgie nav vis brīvi domājoši un spriest spējīgi cilvēki, bet gan Maskavas kremļa valdības vadītas lelles. Jo kā citādi lai izskaidro šo lielo naidu un ļauno prieku par valsti, kurā dzīvo un patiesībā jūties diezgan labi.

Arī man šķiet savādi, ka veselu gadu pirms oficiālās jauno vilcienu palaišanas tos testēja, sertificēja. Iespējams, ka skarbie laikapstākļi, kādi šobrīd valda Latvijā, ir pie vainas tam, ka vilcieni atsakās darboties, bet testēšana notika arī pagājušajā ziemā. Par testu rezultātiem gan sabiedrību neinformēja. Tomēr gads bija pietiekami ilgs laiks, lai atklātu defektus. Oficiālajā jauno vilcienu atklāšanas dienā pagājušā gada decembrī bija problēma, kurai sākumā lielu vērību nepievērsa — nedarbojās biļešu nolasīšanas aparāts. Toreiz to norakstīja uz pirmās dienas kļūmīti. Tomēr drīz pēc tam soctīklos parādījās video, kurā redzams, ka jauno vilcienu velk vecā lokomotīve. Pēc tam jau arī “Pasažieru vilciens” atzina, ka bojājumi ir. Kad uz līnijas atteicās darboties vairāki vilcieni vienā dienā, problēma vairs nebija noslēpjama. Ticu, ka šī ir risināma ķibele, un pēc pāris mēnešiem par to jau būsim aizmirsuši.

Atgriežoties pie rējējiem, nākas secināt, ka pamazām veidojas jauna paaudze, šodienas divdesmitgadnieki, kuri arī turpmāk būs tikpat nelojāli valstij. Nelīdz latviešu valodas testi krievu valodā runājošajiem, nelīdz draudi izsūtīt no Latvijas tos, kuri nebūs ieguvuši pilsonību. Baudot valsts piedāvātos labumus, šie cilvēki ir un paliek odzes, kuras iedzels tiklīdz būs tāda iespēja.