Imants Kaziļuns nedēļas pārdomās: Esmu vilks, nevis briedis

Pagaidām vēl nevaru atrast tam izskaidrojumu, tikai konstatēju, ka, laikam ritot, Latvija atgriežas pie idejām, darbībām, kādas bija spēkā padomju laikos. Protams, skaļi mūsdienās to atzīs retais, bet padomājiet — tad bija taras punkti, un tagad atkal tos ieviesa. Tad bija vienota nauda — rublis, un pēc lata atkal nonācām pie kopīgas naudas — eiro. Tad bija obligātais dienests, un tagad atkal esam atgriezušies pie tā. Pagājušajā nedēļā Saeima galīgajā lasījumā lēma, ka no 1. jūlija un sākumā pēc brīvprātības principa. Savā paziņu lokā diskusijas par to dzirdu bieži. Laikam tāpēc, ka viņiem bērni, precīzāk — dēli, ir tajā vecumā, uz kuriem jaunais likums attieksies. Pēdējais, ko dzirdēju, sakām dēlu tēvus, — gribētos, lai dienests ir prestižs, lai tas nepārvēršas par balagānu. Izskatās, ka tauta Aizsardzības ministrijas virzīto domu ir klusējot pieņēmusi par labu esam, jo protestus pret dienestu nemana. Tos izsmieklus, kas bija organizēti pie Brīvības pieminekļa un nesen pie Saeimas, par protestiem nevar uzskatīt. Mana atbilde uz jautājumu — vajag vai nevajag valsts aizsardzības dienestu, — vajag. Nebūt ne tāpēc, ka “katram īstam vecim jāprot apieties ar ieroci”. Drīzāk tāpēc, ka sabiedrība ir jāsapurina no ieilgušā miera stāvokļa, kuru īsti neiztraucēja ne kovids, ne karš Ukrainā. Valstī ir vajadzīgas radikālas pārmaiņas, varbūt tās var saukt par pēdējo iespēju, pirms galīgi padodamies. Iesaukums varētu būt notikums, kas skars teju katru ģimeni, turklāt vairākas paaudzes tajā, un kurš ir ilglaicīgs. Ja tas nespēs iedot dunku nācijas sānos, tad laikam nekas to vairs nespēs. Esam kļuvuši apātiski pret vēlēšanām, krīzēm, politiķu meliem un neizdarībām, inflāciju un vēl sazin ko. Atceros savus 18, kad pa pastu saņēmu lapiņu ar aicinājumu ierasties kara komisariātā. Pirmo pavēsti ignorēju, un, par laimi, tajā laikā mainījās valdības, “krievos” vairs nesauca, bet Latvijas valsts pirmajos gados armijā paņēma gan. Nosūtīja uz toreiz Gaujas ielā bāzēto Konvoja pulku. Tad vēl tikko no “autiņiem” atkal atdzima “ģedovščina”, ņirgāšanās par jauniņajiem, no mājās atsūtīto pārtikas paku atņemšana un pārējās “jautrības”. Jāatzīst, ka ar militāro dienestu šim laikam bija ļoti attāls sakars. Vien kareivja forma, neliela disciplīna un iespēja pāris reizes izšaut no šautenes un automāta.