Iespējas jāspēj saskatīt

Nebiju no tiem, kuri pavadīja nakti, skatoties “Oskara” ceremoniju, bet vakar jau no rīta pēc televīzijas ziņu raidījuma vadītāju apģērba simbola sapratu — “Straumei” ir balva. To, ka tā ir tieši nominācijā “Labākā animācijas filma”, nevis kā labākais ārvalstu darbs, manuprāt, dara vēl nozīmīgāku, jo sacensties un pārspēt daudz lielākus spēlētājus šajā nozarē ir milzīga atzinība. Protams, mēs visi priecātos, ja būtu balvas abās izvirzītajās nominācijās, bet arī viens “Oskars” ir izcils! Turklāt Latvijai pirmais, bet ne pirmā godalga “Straumei”. Lūk, ko var panākt ar salīdzinoši nelielu budžetu un resursiem, ideju un apņēmību, bet visvairāk ar cilvēcību, mācībām un vērtībām, ko sniedz šī filma.

Kā runājām ar kolēģiem, kad filma vēl tikai bija tās slavas kalna pakājē, skatītāju tai bija ne īpaši daudz. Pēc pašu vēlmes, citu ieteikumiem, vai gluži vienkārši intereses pēc, tagad to noskatījušies tik daudzi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, jo dažās valstīs šo filmu pieprasījuši vietējie kinoteātri. Arī man tā bija tīra interese. Man gan vienmēr traucē tas, ka iepriekš par kādu darbu daudzi izteikuši savus viedokļus. Tad it kā neviļus gaidi, kad būs konkrētie kadri, patiks vai nepatiks. Tiem, kuri vienkārši sekoja līdzi kaķa un pārējo piedzīvojumiem, domāju bija vieglāk to visu uztvert. Saliekot visu kopā, varu teikt, ka patika. Ne jau stāsts šķita unikāls, bet gan, kā tas izstāstīts, filmēts un veidots, krāsu spēles un tas, ka ne visu skatītajam pasaka priekšā, bet doma jāuztver pašam.

Pilnīgi saprotams, ka ir skatītāji, kurus filma neuzrunā, bet citi to noskatās pat vairākas reizes. Katram savs, un nevar būt, ka ikviens mākslas darbs patīk visiem. Kā atzina kāda paziņa, viņai ir līdzīgas izjūtas kā man — grūti skatīties to, ko teju visi slavē. Tomēr milzīgs prieks un lepnums par panākumiem — filmu, tās veidotājiem, Latviju, mums kā nelielu tautu, kas ko tādu spējusi. Tāds spilgts veiksmes stāsts, kur sava nozīme bijusi īstajai idejai, smagam darbam un noteikti savai daļai veiksme būt īstajā laikā un vietā.

Gribas gan pasmaidīt par faktu, ka Ministru kabinets pēc “Straumes” pirmajiem panākumiem lēma atbalstīt Finanšu ministrijas virzīto iniciatīvu piešķirt vienu miljonu (!) eiro filmu nozares attīstībai Latvijā. Tas atgādina arī citus notikumus, kad izcilu darbu veicējus pamana tikai pēc to panākumiem. Tādi piemēri ir BMX braucēja Māra Štromberga iegūtā zelta medaļa Olimpiskajās spēlēs. Tikai pēc tam valsts pievērsa uzmanību šim sporta veidam, bet līdz tam to pamatā finansēja pašu sportistu ģimenes. Arī ceļu uz “Eirovīziju” mums “izlauza” grupa “Prāta vētra”, jo līdz viņu dalībai tajā par tādu konkursu daudzi pat nezināja. Iespējams, ja viss būtu pasniegts uz “zelta paplātes”, mums nebūtu ne “Oskara”, ne daža laba čempiona, bet potenciālu tomēr jāprot saskatīt laikus, lai nezaudējam nākamās iespējas.