Gada pārdomas: Monta Zilvere: Es atgriezos mājās

Šis gads bija notikumiem un izaicinājumiem bagāts. Kā jau mums katram, es domāju. Bet, pārvarot grūtības, mēs kļūstam tikai stiprāki, un cilvēkam pa spēkam ir pilnīgi viss.

Šis bija un joprojām ir mans otrais gads kā skolotājai Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā. Ar smaidu atceros, kā vidusskolas gados teicu, ka es nekad nestrādātu skolā. Jā, kā tur bija ar to “nekad”? Dzīve mūs vienmēr noliek tieši tur, kur mums jābūt. Es vienmēr esmu teikusi, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Mēs nesatiekam cilvēkus nejauši, un reizēm viena frāze no pilnīga svešinieka var palikt atmiņā un mainīt visu dzīvi. Pārsteidzoši, vai ne?

Es vienmēr zināju, ka es kādu dienu atgriezīšos Aizkrauklē. Jūs droši vien zināt to sajūtu, ka ir pārliecība — tā tam ir jābūt. Aizkraukle ir mana dzimtā pilsēta. Ja man jautātu, kas ir bērnība, man prātā uzreiz nāk pastaigas gar Daugavu, pludmale un mūzikas skola. Pie mūzikas skolas pagāja mani bērnības gadi, plūcot pienenes un ceļot sniegavīrus. Tā sajūta ir ļoti laba, kad tu esi mājās… Es negribētu šo mazo pilsētiņu mainīt pret kādu citu. Man šeit ir sava Parīze un Ņujorka, kā es smejos. Var aizdoties kaut kur tālāk, bet, lai kur es būtu, māju sajūta ir un būs tikai šeit. Koku lapās, Daugavas ūdeņos un saulrietos. Šeit ir visskaistākie saulrieti.

Šis gads man pavisam noteikti ir par pateicību. Ikdienā agrāk par to bieži piemirsu. Tā parasti ir, ka ikdienas steigā par to aizmirstas. Mums jāiemācās apstāties. Un vienkārši padomāt par to, kas mums jau ir. Tad, kad mēs tā padomājam, mēs saprotam, ka mums ir ļoti daudz. Dvēseles un sirds bagātība. Un apkārt pasaule ir tik ļoti skaista! Vai es esmu optimiste? Es tā neteiktu. Bet esmu reāliste, kura reizēm pasapņo. Kā jau radošiem cilvēkiem pienākas.

Es esmu ļoti atvērts un labsirdīgs cilvēks. Tie, kam ir izdevies mani iepazīt, to zina. Ja jūs satiksiet mani, ejot pa ielu, rakstot, lasot grāmatu vai zīmējot kaut kur pilsētā, — droši nāciet parunāties. Es tikai priecāšos. Īpašības, kas mums piemīt, arī ir bagātība. Un mums pieder tik daudz, par ko būt pateicīgiem.

Man patīk rakstīt, es varu rakstīt ļoti gari. Iespējams, nākamajā gadā es saņemšos atrādīt arī savu dzeju, kas ir sakrājusies pa desmit gadiem. Un arī par to es esmu pateicīga, par iespēju rakstīt. Kad mācījos 11. klasē Aizkraukles Vakara maiņu vidusskolā, es gāju uz “Staburaga” redakciju un mani laipni uzņēma, parādīja, kāds ir darbs redakcijā. Es par to varēju tikai sapņot. Un tagad jūs lasāt šo rakstu. Esmu pārliecināta, ka esat lasījuši arī citus manus rakstus vai intervijas.

Katrs gads, katra diena ir jauna iespēja. Noticēt sev, uzsākt ko jaunu un nebaidīties. Ir labas dienas un varbūt ne tik labas dienas. Un iemācīties saskatīt to, kas mums jau ir un būt pateicīgiem. Par cilvēkiem, kas mums apkārt. Par saullēktiem un saulrietiem. Par katru smaidu un labu vārdu. Būt par tādu cilvēku, kādu mēs gribētu satikt katru dienu. Katrs nākamais gads būs labāks par iepriekšējo. Ar jaunām iespējām un izaicinājumiem. Vēlētos novēlēt visiem atrast to mieru sevī, pateicību. Un vienkārši būt. Būt sev pašiem, būt ar cilvēkiem, kas mums svarīgi. Šeit un tagad, jo īstai laimei daudz nevajag.

Monta Zilvere, ārštata žurnāliste