Evika Siliņa: Tas nav stāsts tikai par naudu un pabalstiem

Evika Siliņa labklājības ministres amatā stājās pagājušā gada 14. decembrī. Martā apritēs simboliskās simts dienas. Lai atskatītos uz šajā laikā paveikto, kā arī uzzināt vairāk par viņu kā par cilvēku, nevis amatu, “Staburags” ministri aicināja uz interviju. Tā notika marta sākumā viņas darba kabinetā Rīgā.
- Jūsu bērnība pagājusi Tukuma pusē, Irlavā. Iepriekš intervijā teicāt, ka pārsvarā uzaugāt pie vectētiņa un vecmāmiņas. Katram dzīvē pieņemtajam lēmumam ir kāds konkrēts impulss. Pieļauju, ka jums bērnībā tāds bija, kā ietekmē šobrīd esat labklājības ministre.
— Varbūt tā bija mana vecmamma, pie kuras uzaugu. Angļu valodas skolotāja, ļoti cienīta pagastā. Kopš sevi atceros, pat rāpot iemācījos tajā skolā. Pirms tam viņa bija bērnunama direktore un mans pirmais darbs bija šajā namā. Pēc tam strādāju slimnīcā. Manas draudzenes mamma bija tās galvenā ārste. Slimnīca nozīmēja slimus, arī vecus cilvēkus, un jau toreiz no tā visa nebija bail. Kaut kur manī tas ir nosēdies. Agrāk par to nebiju tā aizdomājusies.