“Dzīves stimuls — bērni, gluži kā velosipēda pedāļi, mēs viens otru dzenam uz priekšu”

Linda uzauga trīs bērnu ģimenē, bija vidējais bērns. Vecākais brālis devies aizsaulē, gadu jaunākais ir līdzās, tāpat kā pārējā ģimene dzīvo tepat novadā. “Bērnība bija forša! Mazais brālis kā jau sīkais, gribēja visur doties ar mani, tas kaitināja. Vecāki strādāja, vasarā mājās bijām kopā. Uzaugt Aizkrauklē garlaicīgi nebija, blakus Daugava, jaunbūves, kas pievilka jauniešus — viss notika! Vairāk vai mazāk biju paklausīga, vecākiem un skolotājiem galvassāpes nesagādāju, bet dažādi pigori gadījās tāpat. Viens notikums palicis atmiņā, domāju, arī vecāki to nekad neaizmirsīs. Ar brāli bijām laukos Secē pie vecmammas. Abi saplēsāmies un es kājām aizgāju mājās uz Aizkraukli. Man tolaik bija kādi septiņi, varbūt astoņi gadi. Nevienam neko nepateicu un aizgāju. Vecmamma nosirmoja, vecāki arī pamatīgi pārbijās — bērns pazudis! Pēc tam par izgājienu saņēmām rājienu,” atminas jubilāre.