Valdība šonedēļ nepiešķīra zinātnei pieprasīto papildu finansējumu — 5,5 miljonus latu. Par to savu sašutumu pauduši vairāki ar zinātni saistīti cilvēki, arī Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, pārmetot valdībai dubulto morāli, stāstot par to, cik svarīga ir zinātnes attīstība, patiesībā to atstājot novārtā: “Valstī jāiedibina sistēma, ka zinātniekiem institūcijās jāsaņem noteikts minimālais finansējums bez Eiropas grantiem. Ja kādā brīdī netiek piedāvāti Eiropas projekti, zinātniekiem vienkārši vispār nav naudas. Nozare nedrīkst būt tik ļoti atkarīga no Eiropas naudām.”
No valsts budžeta zinātnei atvēlētais bāzes finansējums šogad ir 21% apmērā no valsts likumdošanā noteiktā — tie ir 7 miljoni 939 tūkstoši latu. Salīdzinot ar 2012. gadu, tas ir par 200 tūkstošiem latu mazāks, bet, salīdzinot ar zinātnes finansējumu 2008. gadā — šobrīd tas samazinājies teju uz pusi. Patlaban Latvijā reģistrētas 128 zinātniskās institūcijas, no kurām valsts finansējumu šogad saņem 41. Citu Eiropas valstu budžetos lielākoties ir aile, kurā nauda paredzēta zinātnei, taču Latvijā zinātnes budžets veidojoties pēc principa — cik naudas kurā gadā valdība “atmet”. Latvijai zinātnes attīstībai vēl 2020. gadā paredzētais finansējums ir divas reizes mazāks nekā vidējais rādītājs Eiropā, vēl zemāks nekā šobrīd Igaunijā jau ir šobrīd.
“Vajadzīgs pakāpenisks palielinājums. Zinātniekiem nevar pēkšņi iedot miljardu. Mēs to arī neprasām,” teic Ojārs Spārītis.
Patlaban pilnu slodzi Latvijas zinātnē strādā ap 3000 zinātnieku, taču daudzi no viņiem saņem vien minimālās algas, spiesti doties bezalgas atvaļinājumos vai uz ārzemēm. Atzinības saņēmušie un novērtētie zinātnieki spiesti strādāt celtniecībā vai lauksaimniecībā ārzemēs, jo Latvijā acīmredzot viņu darbs un sasniegumi nav vajadzīgi. To, cik nozīmīgi atklājumi un pētījumi tiek veikti Latvijā, lai vērtē speciālisti, taču skaidrs ir viens — kārtējo reizi jāatzīst, ka valdībai nav ilgtermiņa mērķu. Kad tai bija jāizlemj, kā glābt “Parex” banku un “airBaltic”, tad miljoni un miljardi atradās, jo acīmredzot tās ir valstiski svarīgas jomas.
Ieguldot naudu zinātnē, uzreiz atpakaļ nevar saņemt neko, guvums būs vien pēc gadiem, un acīmredzot tas nav pārāk saistoši. Skaidrs, ka arī nākamajos gados trūks naudas medicīnai, izglītībai, pensijām un pabalstiem, taču mums vajadzētu spēt pacelties augstāk par ikdienas vajadzībām un paraudzīties uz valsts intelektuālo attīstību, konkurētspēju, kas bez finansējuma nīkuļos, bet pēc pāris gadiem kaut ko vērst par labu būs krietni grūtāk.
