Anna Pētersone: esmu vienkāršs cilvēks, ar Latviju sirdī un dvēselē

Koknesiete Anna Pētersone, neraugoties uz cienījamo vecumu, vienmēr ir aktīva Kokneses biedrību “Baltaine” un “Pērses krasts” pasākumu apmeklētāja. “Esmu vienkāršs cilvēks, ar Latviju sirdī un dvēselē,” viņa teic, pirms norunājam tikšanos. Interesants un bagāts ir koknesietes mūžs, kas aizsācies 1938. gadā — brīvvalsts 20. dzimšanas dienas gadā.

— Kā jūsu ģimene dzīvoja tā saucamajā Latvijas laikā?
— Mans tēvs bija īsts zemnieks, viņam patika zemes darbi. Vecāki bija rentnieki. Ik pa laikam viņi mainīja dzīvesvietu. 1940. gadā viņi jau bija nostabilizējušies un aizgāja dzīvot uz Ogresgalu. Man toreiz bija divi gadi, bet es atceros to, ka mēs pārcēlāmies no Rembates pagasta “Kāpostiņiem” uz Ogresgala “Smiltēniem”. Toreiz tas bija Rīgas apriņķis. Es ļoti gribēju, un mani uzsēdināja uz siena vezuma. Man ļoti gribējās tur sēdēt, likās, tas ir tik augstu un tālu!
Baigo vasaru un kara sākumu tik labi neatceros. Līdz mums “Smiltēnos” dzīvoja baltvāciete, kura izceļoja uz Vāciju. Mūsu ģimene šajās mājās domāja veidot jaunsaimniecību.
Kara laiks pagāja “Smiltēnos”. Ļoti labi atceros, ka krievi jau bija ārā un ienāca vācieši. Mūs salika divās mazās istabiņās, pārējās telpās bija vāciešu štābs. Tēvs strādāja Ķeguma spēkstacijā, tādēļ viņu neiesauca karā. Uzlidojumus atceros ļoti labi. Mums ap māju bija zedeņu sēta. Vācieši no meža muka ārā un nostājās apkārt zedeņu sētai. Izrādās, ka no augšas, no lidmašīnas, cilvēku stāvi izskatās kā sēta, līdz ar to bumbas tur nemeta. Rītos vācu zaldāti uz zedeņiem lika spogulīšus, skūšanās piederumus un svilpodami sevi sakopa, mums, bērniem, dalīja konfektes. Mana mamma bija izmācījusies par šuvēju, un mums bija pašūti priekšautiņi ar apaļu kabatiņu, kurā man ielika konfektes.
Es biju jaunākā meita, abas vecākās māsas gāja skolā. Viena — Rembatē, otra bija Rīgā pie krustmātes.
Nemācēšu pateikt, cik ilgi tas bija laika ziņā, bet tad nāca krievu armija, kas spieda vāciešus ārā, bet tajā starpā bija arī citi notikumi.