Anika Vaivade no Sērenes piedzimusi divas reizes

Mīlēt dabu, sev tuvos, sevi pašu un dzīvi — to cilvēks mācās visu mūžu. Jo tuvāk brieduma gadiem nonāk, jo vairāk saprašanas par šo vissvarīgāko priekšnoteikumu. To atzīst arī šīs nedēļas jubilāre sēreniete Anika Vaivade. Desmit gadus no šī brīža jeb, precīzāk, 2012. gada augusta viņa un vīrs Egīls pavada savā lauku sētā “Beķeros”. Pirms tam dzīve cēlusi Aniku no Liepājas uz Zasu, tālāk uz Jēkabpili, līdz, kā viņa saka, nolika īstajā vietā.
Mamma jāsauc par skolotāju
Krāsaini, brīžiem ļoti skarbi, bet iznākumā skaisti un piesātināti ir Anikas gadi. “Beķeru” sētā zem kuplā ozola sēžot, kurš savas lapas vēl tikai domā raisīt šim pavasarim, klausoties strazdu treļļos, Anika stāsta par saviem vecākiem, kuri sapazinušies Liepājā. Mamma tur mācījusies par sākumskolas skolotāju. Anikas tētis, ventspilnieks, devies ciemos pie savas māsīcas uz Liepāju, kura mācījās tajā pašā institūtā. Iepazinās, pēc pusgada apprecējās, un vēl pēc sešiem mēnešiem dzima Anika. Kā divi kurzemnieki varēja nokļūt Sēlijā? Mamma uz Liepāju bija devusies no Leimaņiem, tā ir vieta netālu no Zasas. Pēc pieciem Liepājā pavadītiem gadiem ģimene pārcēlās uz šo pusi. Anika iestājās Bērzgala pamatskolā, par kuras direktori vēlāk kļuva viņas mamma un šajā amatā aizvadīja 15 gadus. Tāpēc jau 1. klasē Anika zinājusi konkrētu atbildi jautājumam — kas būsi, kad izaugsi? Skolotāja. Būt skolotājas meitai — tas gan bija sarežģīti. Mamma tikai mājās, bet skolā, tāpat kā citi bērni, arī meita viņu sauca pēc amata. Sūdzēties par klasesbiedriem nedrīkstēja, arī kad saņēma aizskarošas piezīmes no vienaudžiem. “Nesūdzējos, esmu cīnītāja — Vērša gadā dzimusi un Vērša zvaigznājā pēc horoskopa,” smaidot saka Anika.