Andris Zālītis: Nedrīkst pagurt palīdzēt!

Viens no maniem darba pienākumiem ir koordinēt Ukrainas valstspiederīgo uzņemšanu Aizkraukles novadā un palīdzības sniegšanu, un pie mums viņu ir daudz. Esmu dzirdējis sakām, ka latvieši esot paguruši no tā visa, un man ir kauns par cilvēkiem, kas šādi runā un domā. Esmu braucis pakaļ ukraiņu ģimenēm, kuras tagad dzīvo mūsu novadā, redzējis kara šausmas viņu acīs. Viņiem nav nekā cita kā tikai tās divas somas, kas paņemtas līdzi. Tāpēc mana pārliecība ir, ka mums jāturpina palīdzēt šiem cilvēkiem, cik vien iespējams. Mēs pašvaldībā darām visu, kas mūsu spēkos, taču rēķināmies ar to, ka šī gada beigās valsts atbalsts šiem cilvēkiem beigsies, taču esmu pārliecināts, ka pašvaldība tāpat turpinās palīdzēt šiem ļaudīm un uz ielas nevienu neatstās. Protams, finansiāli tas būs slogs, taču es uzskatu, ka tā ir mūsu artava Ukrainas atbalstam, jo mums jāsaprot, ka ukraiņi par šo karu maksā ar savām asinīm, mēs — zināmā mērā ar savu labklājību. Nedrīkstam pārstāt domāt par to un pagurt palīdzēt! Gribu aicināt sabiedrību atcerēties to, aicināt zemniekus — aizvediet maisu kartupeļu šiem cilvēkiem Jaunjelgavā, Bebros, Neretā! Mednieki var ziedot konservus. Var ziedot higiēnas preces. Valsts un pašvaldības kopīgais atbalsts mammai ar diviem maziem bērniem, kura nestrādā, ir 261 eiro. Vai tas ir daudz, lai izdzīvotu? Šobrīd Aizkraukles novadā vairāk bēgļu uzņemt nevaram.