Amatierteātri tiekas “Pērses krastos”

Šajā vasarā Koknesē atkal valdīja teātra gars, jo saiets “Pērses krastos” pulcēja skatuves mākslas cienītājus no tuvākām un tālākām vietām.

Izlaistas vien divas reizes

Saietu atklāja Daudzevas amatierteātris ar Z. Pamšes viencēlienu “Vīrietis”, pēc tam Brocēnu amatierteātris izrādīja klasiku — H. Ibsena “Leļļu namu”. Jaunjelgaviešu veikumu — iestudējumu “Muitnieka māja” (H. Paukšs) — varēja noskatīties iršēnieši.

Sestdiena sākās ar svinīgu saieta atklāšanu, tas bija arī viens no Aizkraukles novada svētku pasākumiem. “Šogad ir Dziesmu un deju svētku gads. Atcerieties, ir tāda dziesma “Manai dzimtenei”, un tajā ir vārdi: “Nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos. Ir 1873. gads… Ir 1995. gads, un Koknesē pirmo reizi notiek amatierteātru festivāls “Pērses krastos”! Ir pagājuši 28 gadi, ik pārgadiem esam tikušies. Bija dižķibele un vēl visādas ķibeles… Vienu pārīti mēs izlaidām, bet šogad mēs atkal esam kopā. Lielākais prieks ir, ka šoreiz mēs ne tikai svinam amatierteātru festivālu “Pērses krastos”, bet arī otros Aizkraukles novada svētkus. Pie mums ciemos ir ne tikai draugi no visas Latvijas, bet arī mūsu novada amatierteātru kolektīvi,” sanākušos uzrunāja Kokneses kultūras centra direktore, Kokneses amatierteātra režisore Inguna Strazdiņa.

Smiekli Koknesē un viedums Iršos

“Ir jauki redzēt, cik burvīgi, cik kaislīgi mūsu iedzīvotāji mīl mākslu, kultūru: vieni tajā izpausties, citi — vērot, būt šajā procesā,” bilda novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums. “Mēs no savas Latvijas sirds mēģināsim jums dot skatītāju mīlestību, skatītāju aplausus. Lai mūsu sajūtas, dzimtenes mīlestība paceļas augstos spārnos — dariet to visu uz skatuves! Un mēs jums to ļausim — šeit, Koknesē, Bebros un Iršos! Lai jums daudz labu smieklu no skatītājiem Koknesē, lai viedums Iršos un lai patiesums Bebros!” vēlēja Kokneses apvienības pārvaldes vadītāja Agrita Vagoliņa.

Jāteic, ka A. Vagoliņas vēlējuma vārdi piepildījās. Visas izrādes saņēma skatītāju aplausus. Smiekli pavadīja gan Seces “Dūdenīšus” (režisore Astrīda Mencendorfa), izrādot H. Paukša lugas “Ar spaini pa galvu” iestudējumu, gan Neretas “Leišmalīti” (Aija Kalnāre), kultūras centra pagalmā izspēlējot A. Bankas komēdiju “Sausā lapa”.

Pēc divām komēdijām Saldus Tautas teātris ar A. Dzīles lugas “Vakars ar pīlādžu tēju” iestudējumu festivāla kuģi iegrieza pavisam citā virzienā. Vaicāta par izvēli, iestudējot šo lugu, režisore Inese Legzdiņa teic: “Pirms pieciem gadiem Dainai Sipeniecei, kas izrādē iznes visu smagumu, bija 80 gadu jubileja. Es viņai to veidoju kā dāvanu. Šodien Dainai ir 85 gadi, un viņa arvien ir uz skatuves, vienai no viņas partnerēm Guntai Rezevskai ir 86 gadi. Tas sakrita ar Latvijas simtgadi, un tā ir liela daļa mūsu vēstures. Lugā tā visa ir kompakti parādīta. Jaunā paaudze no tā visa daudz ko nezina, tāpēc man likās svarīgi tādā kompaktā veidā jaunatni tam izvest cauri. Tie, kas to pārdzīvojuši, atceras un saprot. Arī jaunajiem kaut kas aizķeras, ka kaut kas tāds ir bijis un noticis.”

Raganīgās noskaņās

Pirmsjāņu laikā raganīgas noskaņas ienesa Staburaga “Pirmā prognoze” (Signe Sniedze) ar “Raganiņu Jāņiem”. A. Grīnieces šīs pašas lugas iestudējumu, tikai mazzalviešu “Tradares” (Silvija Lisovska) sniegumā, varēja vērot Iršos un Bebros. Izrāžu parādi saieta otrajā dienā Koknesē noslēdza Lielvārdes Tautas teātris (Kārlis Lišmanis) ar Dž. Patrika lugas “Mana dārgā Pamela” iestudējumu.

Savukārt saieta noslēguma dienā pirmie uz Kokneses kultūras centra skatuves kāpa pļaviņieši (Zane Kažus) un izrādīja jaunāko veikumu — iestudējumu pēc Mairitas romāna “Vecais mērkaķis” motīviem. Izrādi “Gribu uz Parīzi!” (M. Vellers) uz Koknesi bija atvedis Valkas pilsētas teātris (Aivars Ikšelis). Tālu ceļu bija mērojis Taujēnu (Lietuva) teātris, un pat lietuviešu valoda nebija šķērslis, lai saprastu, kas notiek ar “Īres līgumu un trīs olām”. Pirms izrādes režisors Vidmants Krištaponis izklāstīja saturu. Divas dāmas — māte un meita — noīrējušas dzīvokli, taču īres maksai naudas nav. Ko nu? Viņas nolemj dzīvokli izīrēt kādam profesoram un grāmatvedim, kurš nekādi nevar pabeigt pārskatu. Profesors naktīs pārģērbjas par bezpajumtnieku un iet novērot, kā tiek šķiroti atkritumi, savukārt pie grāmatveža patvērumu atskrien meklēt brālis, kuru no mājas iztriekusi līgava. Taču māte un meita nolemj piekopt vēl vienu rūpalu — zīlēt. Tā nu sagadās, ka pie viņām ierodas grāmatveža sieva un viņa brāļa līgava. Liela loma ir arī profesora sunim, kurš viņu saved kopā ar dzīvokļa saimnieci. Beigas labas, un viss labs. Bet kāda gan saistība īres līgumam un trim olām? Kā pastāstīja Vidmants, olas ir zīlēšanas priekšmets — vajag kaut ko vēlēties un olas iemest Daugavā vai Pērsē. Viss noteikti piepildīsies!

Saietu noslēdza vietalvieši (Zane Kažus), koknesiešiem un pilsētas viesiem spēlējot B. Jukņēvičas komēdiju “Par diviem zaķiem un pelēm uz galda”.

Koknesē visiem patīk

Pirmajā saietā 1995. gadā piedalījās pieci kolektīvi. Kā gan radās ideja veidot šādu pasākumu?

“Aizkraukles Tautas teātris, kurā es spēlēju, apmeklēja daudzus festivālus. Es tajā laikā sāku strādāt par direktori Kokneses kultūras namā un strādāju arī ar teātri. Zinot, ka te, Koknesē, ir daudzas skaistas vietas, kāpēc gan nesarīkot? Kad bija izdomāts, pamazām rāvām vaļā. Bija gan vienas dienas, gan divu dienu festivāli. Parasti festivālus rīkojām jūlija beigās vai augustā, ir bijis arī vienā laikā ar Sama modināšanas svētkiem. Precīzi noteikts datums tam nav. Esam braukuši uz festivāliem Lietuvā, vienā no tiem iepazināmies ar Taujēnu teātri un nākamajā gadā ielūdzām viņus pie sevis. Lietuvieši atbrauca un arī šogad ciemojās pie mums Koknesē. Pēdējo reizi Koknesē viņi bija pirms deviņiem gadiem,” stāsta saieta rīkotāja, Kokneses kultūras centra direktore un amatierteātra režisore Inguna Strazdiņa.

Sabrauc arī vietējie

Teātru saiets “Pērses krastos” parasti tiek organizēts ik pēc diviem gadiem. Vienā reizē tas nenotika saistībā ar Dziesmu svētkiem un, tāpat kā citi pasākumi, netika rīkots arī pandēmijas laikā, kad bija aizliegta pulcēšanās.

Inguna Strazdiņa stāsta, ka pirmsākumos kolektīvi tika ielūgti uz šo festivālu. Koknesiešiem jau bija izveidojies stabils draugu loks, un par festivālu tika saņemtas labas atsauksmes. Inguna bilst, ka ir amatierteātri, kuru aktieri spēlē tikai savam priekam, tad ir tādi, kam svarīga izaugsme, piedalīties festivālos un lielajās skatēs, un ir tādi, kam ir ļoti augstvērtīgs sniegums, kas tuvojas profesionālajam teātrim. Parasti festivālos tiek uzaicināta ekspertu komisija, kas vērtē katra kolektīva sniegumu. “Mūsu festivāls visiem patīk tādēļ, ka nav ekspertu, teātri atbrauc spēlēt savam un skatītāju priekam. Nav svarīgi, kāda līmeņa kolektīvs tas ir. Tas man patīk, jo, iespējams, ka kolektīvs, kurā aktieri spēlē tikai savam priekam, izvērtē sevi, apskatās citus kolektīvus un pieņem lēmumu, ka var saņemties un pakāpties solīti augstāk. Parasti draugu kolektīviem paziņoju, kad plānots festivāls. Arvien ir piedalījušies jauni kolektīvi, jo dzirdētas atsauksmes par iepriekšējo festivālu, un Koknesē visiem patīk,” teic Inguna. Iepriekšējos festivālos nebija vietējo kolektīvu, bet gan no tālākām vietām. Šogad saistībā ar novada svētkiem Koknesē sabrauca vietējie kolektīvi.

Dzirkstele turpmākajam

Saieta laikā izrādes notiek gan telpās, gan ārpus tām. Šogad tās notika kultūras centrā, tā laukumā, iepriekš ir spelēts gan pilsdrupās, gan Blaumaņa pagalmā un parkā pie skulptūras “Mūžībai”. Kad pie kultūras centra vēl nebija izveidots laukums, spēlēja arī līdzās esošajā pļaviņā. Izveidojot Kokneses novadu, atsevišķas izrādes varēja noskatīties Iršu klubā un Vecbebros, tēlnieka V . Jākobsona memoriālajā mājā “Galdiņos”. Tā bija arī šogad, kad novads ir apvienots. Izrādes Bebros un Iršos bija labi apmeklētas.

Rīkojot šādu saietu, ieguvums ir redzēt citu kolektīvu sniegumu. Inguna Strazdiņa teic, ka tas nebūt nav vienīgais: “Daļu izrāžu es jau biju redzējusi. Pirmkārt, redz viens otru, otrkārt, teātri savā starpā sadraudzējas. Tā bija arī šajā reizē, piemēram, Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis un Taujēnu teātra režisors Vidmants Krištaponis apmainījās kontaktiem. Kokneses teātris palūdza lietuviešus atsūtīt lugas “Īres līgums un trīs olas” eksemplāru. Radās ideja iestudēt šo izrādi, rādīt Latvijā un kā ciemakukuli aizvest nākamajā gadā uz festivālu “Pie pils” uz Taujēniem. Tagad tikai jāmeklē lietuviešu valodas zinātājs, kas pārtulkos lugu latviešu valodā. Tas ir svarīgi, ka mēs meklējam dzirksteli turpmākajam. Nākamgad notiks lielais Latvijas amatierteātru salidojums Valkā, iepriekšējais 2019. gadā bija Alūksnē.

Vai gadu gaitā kaut kas mainījies organizatoriskajā vai citā ziņā? Agrāk kolektīvi atbrauca un pavadīja visu saieta laiku. Šobrīd dzīve ir ieviesusi savas korekcijas — retais paliek uz visu laiku. Nospēlē un dodas projām. Protams, tāpat kā visās jomās, arī te iespējas ir atkarīgas no finanšu līdzekļiem.

Varam un darīsim!

Šogad saiets izskanējis. Vaicāta par izjūtām, Inguna Strazdiņa teic: “Liels, bet patīkams nogurums. Cilvēki nāk klāt un saka paldies, arī kolektīvi gan sociālajos tīklos, gan festivāla laikā pateicas. Prieks, ka atbrauca vietējie kolektīvi un teātri no tālākām vietām. Brocēnu teātris nospēlēja izrādi piektdienas vakarā un tūlīt devās atpakaļ, jo ir izlaidumu laiks, bet bija apņēmības pilni ierasties, jo “vajag paostīt Kokneses gaisu!”. Kad dzirdi labus vārdus, nogurums un visas nebūšanas aizmirstas. Tad saproti, ka tam, ko dari, ir kāda vērtība. Prieks par tiem skatītājiem, kas noskatījās visas izrādes. Prieks par manu teātri, kas man palīdzēja un atbalstīja. Mums šis bija grūts laiks, bet pēc saieta es sapratu, ka mēs varam un darīsim. Arī pašvaldība un Kultūras pārvalde mūs atbalstīja, un tas bija svarīgi. Man ir gandarījums, un ceru, ka pārējiem arī.”

Vērtē skatītājs

INĀRA no Rīgas

— Visspēcīgāk no pagaidām trim redzētajām mani uzrunāja Saldus Tautas teātra izrāde. Lika aizdomāties līdz sirds dziļumiem. Aizdomāties par to, uz ko mēs cerējām, ko mēs darījām. Svarīgi, lai bērni saprot, kur saknes jādzen un ka jābūt savai mājai, jo pilsētā tā māju sajūta ne vienmēr ir.

Šādi saieti ir vajadzīgi,

ZAIGA no Aizkraukles

— Man liekas, ka amatieri labāk spēlē nekā profesionāļi. Man ļoti patika gan secieši un neretieši, arī Saldus teātra izrāde bija pie sirds. Teātris man vienmēr paticis, skatītāju gan varēja būt vairāk.

AIVIJA (no labās) un GUNTA Koknesē

— Noskatījāmies visas izrādes. Patika pļaviņiešu “Vecais mērkaķis”, līdz asarām aizkustināja Saldus “Vakars ar pīlādžu tēju”. Liels paldies Ingunai par sarīkoto festivālu!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.