Cilvēku ietekmes rezultātā visā pasaulē strauji samazinās krupju skaits. Arī Latvijā, pieaugot satiksmes intensitātei, ik pavasari migrācijas laikā aiziet bojā neskaitāmi daudz krupju. Aptuveni pēc mēneša Latvijā krupji modīsies savās ziemošanas vietās mežos, parkos, lauku sētās un dosies turpināt savu dzimtu uz tuvējo ūdenstilpi. Taču daudzviet krupju vēsturiskos migrācijas ceļus tagad šķērso cilvēku būvēti autoceļi, rezultātā liela daļa krupju aiziet bojā zem auto riteņiem, nārsta vietu nesasniedzot.

SANDRA APINE

DAP sākusi kampaņu “Misija — krupis. Izglāb princi!” un aicina ikvienu ziņot par zināmām krupju migrācijas vietām visā Latvijā.

Iedzīvotāju ziņojumi palīdzēs DAP ievērojami paplašināt krupju migrācijas vietu karti un sociālajā kampaņā piesaistīt šīm vietām brīvprātīgo krupju glābējus, kuri aktīvajā migrācijas laikā patrulēs pie autoceļiem un palīdzēs abiniekiem tikt pāri. Gar dažiem krupju migrācijas ceļu posmiem paredzēts uzstādīt arī nelielus žogus, kas vēl drošāk un efektīvāk palīdzēs krupjiem veiksmīgi nonākt nārsta vietā.

Abinieki migrācijas ceļus nemainīs

“Parastais krupis, līdzīgi kā citi abinieki, ir ļoti nozīmīgs barības ķēdes elements. Tas samazina kaitēkļu daudzumu dārzos, bet pats ir nozīmīga ēdienkartes sastāvdaļa plēsīgajiem putniem un dzīvniekiem, piemēram, sermulim, seskam un āpsim,” stāsta Vilnis Skuja, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts.

“Parastā krupja izdzīvošanas sekmes gadu no gada samazina ne vien piemērotu dzīvotņu izzušana, bet arī cilvēka tieši radītie šķēršļi to izdzīvošanai — autoceļi.

Krupji, kas labvēlīgos apstākļos spējīgi nodzīvot pat līdz cienījamam 40 gadu vecumam, pārvietojas ļoti lēni. Lai šķērsotu parasta platuma ielu, krupim var būt nepieciešamas pat 15 minūtes. Turklāt atšķirībā no zīdītājiem un putniem krupis no automašīnas necenšas izvairīties, bet instinktīvi sastingst, cerot, ka “uzbrucējs” viņu nepamanīs, tādā veidā pakļaujot sevi drošai nāvei.

Krupīši savus migrācijas ceļus nemainīs, tāpēc tiem jāpalīdz droši pārkļūt pāri mūsu radītajam šķērslim. Jo intensīvāka satiksme uz ceļiem, jo lielākas iespējas ir krupja dzīvībai apdzist uz autoceļa. Tā ir mūsu — šīs civilizētās, autoceļiem aprīkotās pasaules iedzīvotāju — atbildība sekmēt abinieku tālāku pastāvēšanu.”

Uzziņa

◆ Bezastaino abinieku kārtai pieder 11 Latvijas abinieku sugas. Raksturīgs ķīļveida ķermenis, samērā garas pakaļkājas, pieaugušiem dzīvniekiem nav astes, kāpurs — kurkulis.

◆ Parastais krupis (Bufo bufo) (attēlā) sasniedz 15 cm garumu, mugurpuses krāsojums pelēcīgs vai brūngans. Latvijā parasta suga; neskatoties uz ādas toksīniem, to medī putni (vārnveidīgie, zivju gārņi), zīdītāji (lapsas, caunveidīgie), zalkši. Saskarsmē ar cilvēka ādu krupju toksīni nekaitīgi.

◆ Sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina) ir ugunskrupju dzimtas (Bombinatoridae) pārstāvis, sasniedz 5 cm garumu, vēderpusē raksturīgi spilgti, karmīnsarkani vai oranži plankumi uz tumša fona, stresa brīdī āda izdala toksisku sekrētu. Reta un aizsargājama suga, atrodas areāla ziemeļu robežā, sastopams galvenokārt Daugavpils un Ilūkstes novada dienvidu daļā.

◆ Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus) ir varžkrupju dzimtas (Pelobatidae) pārstāvis, sasniedz 6—7 cm garumu, mugurpuse pelēcīga vai brūngana ar lieliem tumšiem plankumiem, vienīgā Latvijas abinieku suga ar vertikālām acu zīlītēm. Samērā reta, īpaši aizsargājama suga. Latvijā ir trīs krupju dzimtas (Bufonidae) sugas. Tām pieder dzīvnieki ar grubuļainu, daļēji pārragotu (“kārpainu”), indes dziedzeriem bagātu ādu. Divi lielākie indes dziedzeri— parotīdi — var sasniegt dažu cm garumu, ir ovālas formas un atrodas galvas aizmugurē, aiz acīm.

◆ Zaļais krupis (Bufotes viridis) sasniedz 10 cm garumu, mugurpuses krāsojumā lieli, tumši zaļi plankumi uz gaiša fona. Sastopams pārsvarā kultūrainavās un apdzīvotās vietās, t. sk. pilsētu parkos un skvēros, biežāk Latvijas austrumu daļā.

◆ Smilšu krupis (Epidalea calamita) sasniedz 8 cm garumu, mugurpuse pelēkzaļa vai olīvzaļa, pa mugurkaulu stiepjas šaura, dzeltena svītra. Apdzīvo jūras piekrasti, smilšu karjerus, kultūrainavas. Latvijā ļoti reta un nevienmērīgi izplatīta suga; atrasts Piejūras zemienē, ziemeļrietumu Kurzemē, Zemgalē uz austrumiem līdz Ilūkstes novadam.

◆ Eiropas kokvarde (Hyla arborea) sasniedz 5 cm garumu, ķermeņa virspuse zaļa, sānos tumša svītra, kas gurnu rajonā veido “cilpu”. Īpaši aizsargājama suga, minēta kā sastopama Latvijā 19. gs. 2. puses vācbaltiešu naturālistu darbos, taču vēlāku novērojumu un drošu pierādījumu sugas kādreizējai sastopamībai Latvijā nav. Tuvākās populācijas — Lietuvas dienvidaustrumu un Baltkrievijas vidusdaļā.Avots: Latvijas nacionālā enciklopēdija