Šajā kauna atmosfērā, kad brāļi igauņi un lietuvieši ierēcas par Latviju un mūsu valdības neprasmi sabalansēt budžetu, es jūtos tik starptautiski pazīstams, ka nekur nevaru paslēpties.
Man ir sajūta: varbūt agrāk pasaulē nezināja, kur ir Latvija, bet tagad to zina pat indiāņi, kuri mīt okeāna viņā krastā rezervātā un jūt mums līdzi, jo esam nonākuši tādā pašā situācijā. Esam pilnībā atkarīgi no Starptautiskā valūtas fonda palīdzības. Pagaidām vēl tikai netieku gudrs, vai man par to jāpateicas padomdevējiem Zviedrijā, ASV vai kādā citā labklājības zemē. Vai, man’! Sievuks te pikti iebilst, ka tikai un vienīgi pašmāju bāleliņiem es esot pateicību parādā.
Es tikai gribētu zināt, kur palikuši visu manu mūžu godīgi maksātie nodokļi? Kas tos notērēja un kā? Kāpēc ar valsts budžetu esam galīgā tintē? Vai tikai par to kāds nebūtu jāsauc pie kriminālatbildības? Ir vai nav valdība atbildīga tautas priekšā? Kur grūduši tos budžeta miljonus, piedodiet, miljardus latu, ko tagad grib atgūt, palielinot pievienotās vērtības nodokli? Kur grūda, tur lai arī paņem atpakaļ trūkstošo naudu, lai paši atmaksā valstij un tautai! Ja nevar atmaksāt, lai vismaz aiziet no politikas un godīgi atsēž savu laiku cietumā, tā izpērkot vainu un sniedzot vismaz kaut kādu gandarījumu tautai. Tas arī būtu vislabākais makroekonomikas stabilizācijas plāns, laižot pie varas jaunus un godīgus cilvēkus! Nekādu citu stabilizācijas plānu Latvijai nevajadzētu.
Ir Adventes laiks, un man gribas izdarīt kaut ko labu savai Latvijai, tautiešiem. Nolēmu ziedot puslitru savu asiņu. Gribēju sākumā atteikties no tiem trim latiem, kas man, donoram, pienākas, par labu Latvijas uzplaukumam. Bet tad pajautāju sev: vai es pats tam ticu? Latvija nav nekas abstrakts. Latvija — tie esam mēs paši: es, mana ģimene, kaimiņi, radi, draugi, novadnieki, tautieši. Ja slikti klājas man vai kaimiņam, slikti klājas arī Latvijai. Ja labi mums, labi arī tai. Vienīgajai savai, dzimtajai, ar kuru esmu saistīts asins saitēm. Tā nu es pats sevi pierunāju paņemt tos trīs latus, lai steidzami atgūtu trūkstošo šķidrumu ķermenī. Ziniet, agrāk es nekad nemēdzu dzert vienatnē, bet tagad, krīzes apstākļos, grēks būtu dalīties sīvā malkā, ko esmu nopelnījis pats ar savām asinīm. Kā izrāvu kortelīti un piekodu desmaizi, tā nudien jutu, ka esmu iededzies par Latviju. Rakstīšu vēstuli prezidentam un uzdošu ieviest kārtību valstī.
