“Staburaga” redakcija saņēma zalvietes Sarmītes Pauniņas vēstuli, kurā viņa raksta par nesaprašanos ar Zalves pagasta padomes darbiniekiem:
“Manam dēlam piešķīra istabu sociālajā dzīvoklī. Iemūrēja plīti. Laukos ir grūti atrast darbu, tāpēc dēls strādā Ķekavā. Katru dienu izbraukāt nav iespējams, jo darbs beidzas tikai pulksten 22. Šādā laikā krāsns būtu jākurina katru dienu, bet darba dēļ viņš to nevar izdarīt. Lietus laikā pa plīts cauruli iekšā tek ūdens, jumtiņa nav. Dēls iedeva atslēgas man, lai pakurinu un saslauku pietecējušo ūdeni. Biju apslimusi un sarunāju, ka tajā laikā krāsni pakurinās otrs dēls. Kādu dienu atbrauca Zalves pagasta izpilddirektors un sociālā darbiniece un paziņoja, ka sveši šajā istabā nedrīkst uzturēties. Istabā sākuši pelēt griesti, plītiņa sarūsējusi, bet daļa sekcijas no mitruma piebriedusi un sabojājusies. Jaunas mēbeles regulāri nevaram nopirkt.”
Zalves pagasta padomes izpilddirektors Māris Usāns skaidro: “Zalves pagastā četristabu dzīvoklī ir iekārtoti trīs sociālie dzīvokļi. Divus no tiem apdzīvoja šīs sievietes dēli — katrs savu istabu. Šobrīd īres līgums ar vecāko dēlu, par kuru viņa raksta vēstulē, neesam pagarinājuši un arī nepagarināsim. Pirms kāda laika viņš pārdeva krāsniņu, kas par pašvaldības līdzekļiem bija iemūrēta istabā. Ar policijas palīdzību to atguvām, bet sociālajā dzīvoklī viņš vairs nedrīkst dzīvot. Atklājām, ka viņš regulāri mitinās pie otra brāļa, kuram joprojām ir istaba sociālajā dzīvoklī. Var ciemoties, bet regulāri dzīvot tajā drīkst tikai tie, kuriem ir tādas tiesības. Šajā gadījumā pašvaldība nekur nav vainojama, jo, lai dzīvotu sociālajā dzīvoklī, ir jāievēro noteiktas uzvedības un kārtības normas. Jaunais vīrietis var dzīvot pie mātes.”
