Par Vitas dzīvi varētu uzņemt filmu vairākās sērijās. Katrā sērijā vīrieša lomā gan būtu cits aktieris. Filma beigtos ar galvenās varones frāzi: “Es viņus visus mīlēju!”.
Mīlestība kā orkāns
Ja smaidīgie un omulīgie cilvēki ražotu elektrību, Vita būtu pirmrindniece. Reti kurš viņu redzējis noskumušu. Viņai allaž ir labs garastāvoklis. Arī tagad, kad visi sūrojas par grūtajiem laikiem, Vita dzīvo it kā citā pasaulē. Šķiet, pasaulīgās lietas viņu nemaz neskar.
Simpātiskā sieviete nekad neiesaistās aprunāšanā, kad apspriež vienas vai otras paziņas vai viņu otrās puses grēciņus. Tādās reizēs Vita parasti saka: “Meitenes, jums nav mīlestības sirdī, ar jūsu muti skaudība runā!”. Toties Vita pati tās pašas mīlestības dēļ itin bieži ir aprunāšanas objekts. Viņas jūtu izvirdumiem kā orkānam nav nekādu šķēršļu.
Kaislīgās vasaras auglis
Vitai ir nedaudz pāri četrdesmit, un viņa ir triju bērnu māmiņa. Katram savs tēvs. Kad viņa kaut kur dodas kopā ar 22 gadus veco dēlu Jāni, nezinātāji domā, ka viņš ir Vitas pielūdzējs. Vitas šmaugais augums un garie viļņainie mati liek atskatīties ne vienam vien vīrietim. Šķiet, viņai zināma jaunības eliksīra recepte.
Ar Jāņa tēvu Vita bija kopā tikai vienu vasaru. Abi jauni, skaisti, tikko beiguši vidusskolu. Tās bija kaislīgas zvaigžņotas naktis, tie bija saulē mirdzoši rasoti rīti. Šķita, ka tā būs mūžīgi. Kad Vita sajuta jauno dzīvībiņu, topošais tēvs nobijās un pazuda. Vitas asaras redzēja vien spilvens, bet ļaudīs viņa gāja augstu paceltu galvu, nevienam nežēlojās, nevienam neko nelūdza — kā mācēja, tā ar mīlestību audzināja kaislīgās vasaras augli.
Grib būt vienīgā
Pēc septiņiem gadiem Vitas dzīvē ienāca Aldis. Skaists, bagāts, bet, kā vēlāk izrādījās, īsts brunču mednieks. Vita nebija no tām, kura pievēra acis vīra sānsoļiem. Ja viņa nevar būt vienīgā, tad tāds viņai nav vajadzīgs. Kopā viņi nodzīvoja piecus gadus, pēc tam — izšķīrās. Aldis gan to nožēlo, jo attiecības ar citām sievietēm neuztvēra nopietni, bet Vitas sirdī ugunskurs jau bija izdzisis. Viņu kopdzīves lieciniece ir meita Ilze. Aldim ir jauna ģimene, taču viņš materiāli atbalsta arī Ilzi. Vasaras brīvlaikā viņa dzīvo pie tēva.
Kā komētas
Vitai ir arī meita Anete. Viņa ir trīs gadus jaunāka par māsu. Arī Anetes tēvam Jurim ir jauna ģimene. — Mēs bijām pagalam atšķirīgi cilvēki, — saka Vita. — Kopā varējām izturēt tikai īsu brīdi. Bijām kā divas komētas, kuras satikās, uzplaiksnīja un nodzisa. Dzīvojot atsevišķi, satiekam labāk, nekā tas būtu, dzīvojot kopā.
Juris nebija slikts cilvēks, vienīgi mans romantiskais prāts nogura no viņa
praktiskuma. Mājās vienmēr bija haoss un skandāli par sīkumiem.
Nepatīkams tips
Tagad Vita ir kopā ar Māri. Ja kāds to būtu pateicis agrāk, Vita to uzskatītu par plānprātīga cilvēka murgiem. Liktenis ar viņu izspēlēja kārtējo joku.
Tas bija pirms pāris gadiem, kad Vita ar abām meitenēm atgriezās no Jāņu svinēšanas laukos. Vienā no pieturām vilcienā iekāpa trokšņains jauniešu bariņš. Vitai blakus apsēdās jauneklis, kuram bija pīrsings degunā un tetovējums uz pleca. Vita klusībā nodrebinājās un nodomāja: “Kāds nepatīkams tips. Vai tad tiešām nevarēja sēdēt citur?”. Kad jaunieši sāka dziedāt, Vita aizrādīja, ka meitenes grib gulēt, un jaunieši aizgāja uz citu vagonu.
Likteņa ironija
Pērnruden Vitas māsa mēnesi bija sanatorijā. Vita nolēma aizbraukt ciemos. Iekāpusi mikroautobusā, viņa uzreiz pazina jaunekli ar pīrsingu un tetovējumu. Viņa apsēdās blakus un bija pārliecināta, ka viņš seno tikšanos neatcerēsies. Taču kļūdījās. Māris — tā sauca jaunekli — uzrunāja Vitu: ”Jūs jau droši vien mani neatceraties, pirms pāris gadiem es jums vilcienā sēdēju blakus…” .
Nu jau gadu Vita satiekas ar Māri. Viņš ir gadu vecāks par Vitas dēlu Jāni. Un Vitai atkal būs bērns. Māris staigā kā pa mākoņiem. Viņš ļoti mīl Vitu un grib viņu precēt, bet Vita vilcinās.
Lai lido!
Nu vietējās tantiņas atkal spriež par izlaidīgo Vitu, kura, ak, šausmas, apmeklē arī baznīcu. — Vai tad tā var rīkoties kristīgs cilvēks — viņas nesaprot.
Bet ko Vita? Viņa tik pasmejas un saka : “Es nedzīvoju savu dzīvi pēc citu scenārija, varbūt tāpēc esmu nepareiza. Protams, es vēlētos būt kopā ar vīrieti, “līdz nāve mūs šķirs…”. Diemžēl manai mīlestībai ir īss mūžs. Ārija Elksne teikusi: “Ir tāds zvēru likums, ja nemīl, tad kopā nestaigā”. Ar mani ir tieši tāpat — nespēju dzīvot ar nemīlamu cilvēku, ko diemžēl dara vairums sieviešu.”
Savā dienasgrāmatā viņa ir ierakstījusi vairākas atziņas par mīlestību: “Mīlestībā nedrīkst pienākt pārāk tuvu viens otram. Tad mīlestība nosmok, jeb sadeg kā naktstauriņš ugunskurā. Tāpēc es palaižu viņu vaļā kā putnu no būra. Lai lido!”.
