Koknesieti Fainu Žabinsku pirmo reizi satiku, kad viņas darbavietā — liellopu kompleksā “Birzes” Sērenes pagastā — viesojas konkursa “Sējējs 2008” žūrija. Fainas kundze par savu darbu toreiz runāja ar degsmi, azartu un prieku par komandas sasniegto. Daudznozaru kompānijas “Daugava” liellopu komplekss ir sākums veselīgajai un garšīgajai produkcijai, kas nonāk veikalu plauktos, un jau ceturto gadu Faina Žabinska ir kompleksa vadītāja. “Kad esmu mājās, manas domas ir darbā. Esmu atbildīga par kompleksu un priecājos, ka man ir tik laba komanda, kurai varu uzticēties un kura uzticas man. Bez tā darbā neko nevar sasniegt,” saka Fainas kundze.
Savā profesijā nestrādā
— Pēc profesijas esat veterinārfeldšere, bet neesat tajā strādājusi. Kāpēc?
— Beidzu Jēkabpils rajona Vīpes pamatskolu un turpināju mācības Bebrenes sovhoztehnikumā, kur apguvu veterinārfeldšeres profesiju. To izvēlējos, jo mūsu pagastā bija ļoti jauka veterinārārste, viņa daudz stāstīja par darbu ar dzīvniekiem, un mani tas ieinteresēja. Vasarās braucu viņai līdzi uz saimniecībām, skatījos, kā viņa strādā. Tomēr pēc tehnikuma beigšanas sapratu, ka šī profesija sievietēm nav piemērota. Ja darbs būtu saistīts tikai ar mājdzīvnieku, piemēram, suņu un kaķu, ārstēšanu, tad to vēl varētu darīt, bet ikdiena ir smaga.
— Kā nokļuvāt Koknesē?
— Pēc Bebrenes tehnikuma beigšanas meklēju darbu, Koknese man iepatikās izdevīgās vietas un ērtās satiksmes dēļ. Tobrīd brīvas veterinārfeldšeres vietas nebija, bet kolhozā vajadzēja zootehniķi. Tur pavadīju desmit gadu. Nekad neesmu nožēlojusi, ka nestrādāju savā profesijā, jo to, cik tas ir smags darbs, redzu pēc sava vīra, kurš ir praktizējošs veterinārārsts.
— Ko darījāt pēc kolhoza laikiem?
— Pēc trešā bērna piedzimšanas kļuvu par mājsaimnieci un strādāju piemājas saimniecībā. Nodarbojāmies ar piena lopkopību. Tajā laikā beidzu pārraugu kursus un ieguvu sertifikātu. Vairākus gadus strādāju ģimenes saimniecībā, audzināju bērnus un trijos pagastos — Koknesē, Aiviekstē un Klintainē — biju piena šķirnes govju pārraudze. Braucu pa pagastiem un saimniecībās ņēmu piena paraugus analīzēm.
Vairākas profesijas vienā personā
— Kā nonācāt “Daugavā”?
— Saņēmu divus darba piedāvājumus uzreiz — no Skrīveru sēklkopības sabiedrības un “Daugavas”. Par darbu “Daugavā” domāju ilgi, jo mazliet biedēja, ka tas ir darbs arī ar datoru, ko iepriekš nebiju veikusi. Sākumā liellopu kompleksā biju pārraudze un zootehniķe, tagad esmu vadītāja.
— Vai šajā laikā nozarē daudz kas ir mainījies?
— Zootehniķe esmu jau no 1984. gada, un kolēģi reizēm smej, ka man dators ir galvā, ka vairs nav nekā tāda, ko es varētu nezināt. Vairāk nekā divdesmit gados nekas daudz nav mainījies — lai iegūtu kvalitatīvu un visām prasībām atbilstošu pienu, gotiņas ir labi un pareizi jābaro, jākonsultējas ar veterinārārstu, bet metodes ir līdzīgas kā agrāk. Šobrīd kompleksā ir 500 liellopu, visi ir sagrupēti, un grupēšana notiek nepārtraukti.
— Esot vadītājai, ir citi pienākumi?
— Kad atnācu uz “Birzēm”, nācās likvidēt savu saimniecību, jo nespēju apvienot. Nevarētu teikt, ka ir tik liela slodze, taču darbs kompleksā ir tāds, ka man lielākoties ir jābūt tur. Kad biju pārraudze, vairāk bija jābrauc no vienas saimniecības uz otru, bet tagad viss jāuzrauga uz vietas. Manuprāt, tagad man darba un pienākumu kļuvis vairāk — vadītājs ir zootehniķis, grāmatvedis, konsultants, pārraugs, arī elektriķis vienā personā.
Uzticas strādniekiem
— Vai komandas darbs ir svarīgs?
— Visu mūžu man ir bijis svarīgs darbs, un tikai pēc tam seko pārējais. Man ir paveicies, jo tagad uz darbu dodos kā uz atpūtu. Tas nenozīmē, ka nav jāstrādā — ir un daudz! Svarīga ir atmosfēra darbavietā un attiecības ar strādniekiem. Ik rītu, kad ierodos “Birzēs”, pirmie darbi jau ir padarīti, un komanda mani sagaida ar rīta kafiju. Tāds ir arī dienas sākums — pie kafijas tases pārrunājam darāmos darbus, problēmas. Tādējādi nejūtu ne rutīnu, ne nogurumu. Uzskatu, ka man, vadītājai, nav tiesību saviem darbiniekiem atgādināt, ka esmu priekšniece — ir jābūt vienlīdzībai, jo tikai tā var panākt savstarpēju uzticēšanos, no kā ir atkarīgs darba iznākums. Ja kaut kas atgadās vai vajadzīgs padoms, sazināmies. Es uzticos strādniekiem, un viņi uzticas man.
— Kā jūs raksturotu šībrīža situāciju piena lopkopībā?
— Sākumā “Birzēs” daudz kas nebija tā, kā ir tagad. Esmu ieguldījusi gan savas zināšanas, gan iepriekšējo pieredzi un laiku, toties tam ir rezultāts. Šībrīža situācija lauksaimniecībā uz ”Daugavu” neattiecas pilnībā, jo mums ir savs piena pārstrādes uzņēmums, un tāpēc vien ir daudz vieglāk nekā zemnieku saimniecībām. Uzskatu, ka zemniekiem šis laiks ir nežēlīgs, jo piena cenas nepārtraukti pazeminās, salīdzinot ar to, cik piena produkti maksā veikalos. Zemnieki ir apspiesti, un cīnīties par kaut ko labāku ir ļoti grūti.
— “Birzēs” ir sākums firmas piena produktiem. Kā jūs raugāties uz to, ka daudziem tie joprojām ir ekskluzīvi produkti?
— Diemžēl tā ir. Lauku cilvēki ir spiesti izvēlēties lētāko, nevis kvalitatīvāko un veselīgāko pārtiku. Grūti spriest, kad šī situācija mainīsies un arī lauku cilvēki vispirms vērtēs kvalitāti, nevis cenu. Man prieks, ka mūsu zīmolu pazīst visā Latvijā, to jūtu augstskolā — pasniedzēji un studiju biedri zina, kādi ir “Daugavas” piena produkti, un man par to prieks. Ir patīkami, ka mūsu darbu novērtē un izvēlas mūsu produkciju.
Var pamācīt augstskolas pasniedzējus
— Šobrīd arī studējat. Vai to darāt darba dēļ?
— Noteikti nē, jo man praktisko zināšanu, kas vajadzīgas ikdienā, pietiek. Visus šos gadus nācies apmeklēt tik daudz dažādu kursu, semināru un piedalīties pieredzes apmaiņas braucienos, ka visus nevaru nosaukt. Bet nevaru mierīgi nosēdēt, vajag kaut ko jaunu. Visa ģimene, izņemot jaunāko dēlu, kurš vēl mācās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, esam studenti, arī vīrs studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
— Mācības notiek katru nedēļu?
— Jā. Visas nedēļas nogales — piektdienas un sestdienas — paiet Jelgavā. Pirms četriem gadiem, kad sāku studēt, augstskolas filiāle bija Siguldā, tagad trijatā braucam uz Jelgavu. Piektdien vispirms aizbraucu uz kompleksu, visu nokārtoju, pārliecinos, ka viss kārtībā, bet sestdien, braucot no Jelgavas, vispirms dodos uz kompleksu un tikai tad mierīgu sirdi mājās.
— Kā jūtaties, atkal nonākot skolas solā?
— Manuprāt, zināšanu nekad nevar būt par daudz. Šobrīd ir tā, ka mēs, kuri savā jomā esam strādājuši vairāk nekā divdesmit gadu, varam pamācīt arī augstskolas pasniedzējus. Arī viņiem ar mums ir interesanti, jo izveidojas spraigi dialogi — viņi mums klāsta teoriju, mēs savukārt varam izstāstīt, kā tā darbojas vai nedarbojas praksē. Ar pasniedzējiem sazināmies, viņi interesējas, kā klājas darbā, pārrunājam problēmas.
Svētdienas velta bērniem
— Vai ģimene nekad nepārmet jūsu aizņemtību?
— Kad piedzima pirmie divi bērni — 1984. un 1985. gadā — no bērna kopšanas atvaļinājuma darbā vajadzēja atgriezties ļoti ātri, negribējās zaudēt darba vietu. Abi vecākie bērni apmeklēja nedēļas bērnudārzu — pirmdien aizvedām, un tikai piektdienas vakarā viņi bija mājās. Tolaik bija tādi apstākļi un citādi nevarēja. To viņi tagad pārmet — atceras, kā gribējies mājās, kā abi raudājuši. Tagad vienīgais pārmetums no ģimenes ir tāds, ka pārāk maz domāju par sevi, ka man vajadzētu vairāk atpūsties.
— Bet ģimenei taču arī jāatrod laiks?
— Es cenšos to darīt, tāpēc sestdienas vakarus un svētdienas veltu ģimenei. Nedēļas nogalē sabrauc bērni, ir pilna māja un tad mēs varam kopīgi gatavot ēdienu, sarunāties un atpūsties. Vecākā meita Inga un mazmeitiņa Evelīna ir retākas viešņas, jo pastāvīgi dzīvo Spānijā. Uz Latviju atbrauc vienīgi, lai nokārtotu sesiju Rīgas Tehniskajā universitātē. Meita ir izvēlējusies, kā dzīvot, un es šo lēmumu nevaru ietekmēt un nemaz necenšos to darīt. Bērni ir pieauguši un paši var izlemt, kā veidot savu dzīvi. Ja vajadzētu, palīdzētu, un viņi to zina.
— Kas jums ikdienā dod spēku?
— Cilvēki pārāk daudz domā par slikto, ir pārāk drūmi. Man nav laika, lai par to domātu, ir tik daudz darba un pienākumu, ka nekam citam nepievēršu uzmanību. Manuprāt, nevajag visu sarežģīt, vajag uz dzīvi raudzīties mazliet nenopietnāk. Man daudzi jautā — kā tu visu laiku vari smaidīt? Es domāju, ka nav jāstaigā drūmam tikai tāpēc, ka tāda ir lielākā daļa cilvēku. Esmu optimiste — dzīvoju šodienai un domāju par rītdienu. Izmantoju visas iespējas, ko dzīve man piedāvā.
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS: Faina Žabinska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1964. gada 3. decembris, Jēkabpils.
NODARBOŠANĀS: liellopu kompleksa “Birzes” vadītāja.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, šobrīd studē Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes ceturtajā kursā.
ĢIMENE: vīrs Valērijs — veterinārārsts, četri bērni — Ruslans (24), Inga (23), Irēna (19), Raivis (14) — un mazmeitiņa Evelīna (1,5).
DZĪVESVIETA: Koknese.
VAĻASPRIEKS: būt kopā ar ģimeni.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
