Svētku raķetes kā spožas zvaigznes debesīs izplēnēja dažās minūtēs. Sabiedrībā svētku uguņošana vērtēta divējādi — vieni šausminājās par gaisā izšautajiem tūkstošiem, citi priecājās par krāšņo pasākumu, sak’, neba nabadzības dēļ lepnību zaudēt.
Zvaigznes dažādu ordeņu veidolā iemirdzējās arī pie daudzu krūtīm. Arī to nevar vērtēt tikai no vienas puses. Manuprāt, dāsnā dāļāšana pa labi un pa kreisi mazina ordeņa nozīmību. Latvijas valsts apbalvojums – Atzinības krusts – pirms svētkiem piešķirti 79 cilvēkiem, kuru nopelni valsts un sabiedrības labā, pēc Ordeņu kapitula domām, ir izcili.
Atzinības krusta devīze ir: “Godaprāta ļaudis”, un saskaņā ar likumu to piešķir par “izcilu Tēvijas mīlestību un sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā”.
Masu saziņas līdzekļi vēsta, ka Rīgas Tehniskās universitātes Sporta katedras docentei Raisai Tarnopoļskai piešķirts V pakāpes Atzinības krusts. Daudzi, kā es, šo uzvārdu noteikti dzird pirmo reizi. Tas vēl nebūtu nekas, taču Ordeņa kapitula lēmums izraisījis sāsutuma vētru ne tikai katedrā, bet visā universitātē. Tarnopoļskas vārds vēl līdz šai dienai visiem katedras darbiniekiem asociējas vienīgi ar interfronti, kuras aktīva atbalstītāja viņa vienmēr bijusi. Var jau cilvēks gadu gaitā mainīties, bet šaubos, vai šim apbalvojumam jārotā kādreizējās interfrontietes žaketes atloks. Tā jau ir ņirgāšanās par ordeni.
Arī pagastos un pilsētās svētkos godināja labākos ļaudis. Viņiem nepiešķīra ordeņus, bet Atzinības rakstus vai Goda pilsoņa nosaukumus. Man šķiet, šis nosaukums bieži vien mirdz daudz spožāk nekā valdības apbalvojums.
Koknesē šogad godināja sešus Goda pilsoņus. Vakar ar sajūsmu par to stāstīja kāda koknesiete. Gaviļniekiem bijuši tādi ziedu klēpji, ka rokās nevarējuši noturēt.
