Gaidot Latvijas 90. dzimšanas dienu, daudziem esmu jautājusi par viņu patriotiskajām jūtām un attieksmi pret valsti. Sarunas ar vecākās paaudzes cilvēkiem, pieminot Latviju un šībrīža situāciju valstī, arvien aprāvās. Sastrādātās rokas nerada mieru, bet acīs sariesās asaras. Tik daudz šie vecie cilvēki bija gaidījuši no brīvās Latvijas, bet tagad jūtas piekrāpti, savai valstij nevajadzīgi un lieki. Vidējā paaudze ir pārāk aizņemta ar naudas pelnīšanu un bērnu skološanu, tā ka domām par to, ko tai nozīmē Latvija, nemaz nav laika. Bērni noteikti zina, ka gaidāmas četras brīvdienas, bet kāpēc — to, iespējams, daudzi nezina.
Jautāju sev — ko man nozīmē Latvija? Varu teikt tāpat kā Imants Ziedonis grāmatā “Kurzemīte” jau pirms vairākiem desmitiem gadu, ka Latvija man ir neatklāta zeme. Ar savu dabas skaistumu, labestīgajiem cilvēkiem, kultūru un tikumiem. Man Latvija noteikti nav tikai nepārvaramās ekonomiskās grūtības, mazās algas, nesakārtotā medicīnas sistēma, bezdarbs un cīņa par izdzīvošanu. Daudzi varbūt teiks — kas tie par svētkiem, ja nevaram nopirkt, ko gribam, ja līdz algai makā palicis pāris latu, kamēr valsts jubilejai tērē miljonus?
Bet ir lietas, kas ir pāri visam, arī nabadzībai, nomāktībai un bezcerībai. Par spīti tam, ka Anglijā, Īrijā vai Norvēģijā varētu pelnīt daudz vairāk nekā Latvijā, veikalos pirkt visu, ko sirds kāro, mēs esam šeit. Nenosodu nevienu, kurš aizbraucis no Latvijas, jo katram ir tiesības domāt par savas ģimenes labklājību, par saviem bērniem, arī par to, lai palīdzētu vecākiem. Un tā mums, latviešiem, šodien visvairāk pietrūkst — domāt ne tikai katram par sevi, domāt arī pa citiem un vienam par otru.
Šajās svētku dienās novembra tumsā iededzot svecīti, kopā ar tuvākajiem cilvēkiem varam Latvijai kaut ko vēlēt un no sirds ticēt, ka tas piepildīsies. Tas taču neko nemaksā, vai ne? Es novēlu, lai nākamajos 90 Latvijā pirmajā vietā būtu cilvēki.
