Bebru pagasta “Vecsiljāņos” kopā ar mazmeitas Mairas ģimeni dzīvo Latvijas brīvvalsts vienaudze Austra Midega. Viņa gan par Latvijas valsti ir nepilnus četrus mēnešus vecāka — dzimusi vasaras vidū, kad pļavās smaržo vīgriezes un madaras, bet šķūņos — savāktais siens. Austriņa mūrnieka Andreja un kalpones Annas ģimenē bija trešā meitiņa. Viņi bija rokpeļņi. Vecākās māsas Elza un Alise jau paaugušās varēja mazo māsiņu pieskatīt. Notikumiem bagāts ir bijis mūžs, — atzīst sirmā “Vecsiljāņu” saimniece. Lai arī neliela auguma, viņa līdzinās ziedošai liepai, kuras kuplumu veido daudzie pēcnācēji. Ja visas ģimenes Latvijā būtu tik stipras un lielas, mēs būtu ļoti bagāti.
Meklē, kur labāk
— Ar ko saistās jūsu bērnības atmiņas?
— Ar lauku dzīvi un darbiem. Tēvam kā Pirmā pasaules kara dalībniekam piešķīra zemi, bet tā nebija auglīga, un viņš no tās atteicās. Tā viņš kļuva par rentnieku, iegādājās savu inventāru un lopus, un kā pusgraudnieks saimniekoja un strādāja vairākās sētās. Vienmēr meklēja, kur labāk, ja kādās mājās varēja nodzīvot vairākus gadus, tad arī saimniekot bija labāk.
Bērnībā gāju ganos rīti un darīju sīkos darbiņus mājās. Biju mātei “pa rokai”, visur tecēju līdzi. Lai arī darbi nekad nebija padarāmi, tomēr jāteic, kā daudzi teikuši — tad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, saulīte siltāka un vējš maigāks! Ne velti tautas gudrība vēsta — rīts rāda, kāda būs diena. Es piedzimu un pasauli iepazinu laukos un pieķēros zemei, tāpat kā mani vecāki, īpaši tēvs. Pilsētā nejūtos labi, man vajadzīgs lauku plašums, miers un svaigs gaiss. Arī cilvēki laukos ir labāki — visi pazīstami, tāpēc jūtos drošāk. Ja kādi lieli darbi darāmi, sanāk talcinieki, un viss kārtībā.
Par vīru noskatās rīdzinieku
— Kā izveidojās jūsu ģimene?
— Ar nākamo vīru Laimoni iepazinos lauku mājās, kur dzīvojām. Saimnieks bija bagāts zemnieks, viņa meitas ģimene mita Rīgā, bet vasarās viņi dzīvoja tēva mājās. Tā es iepazinos ar viņu dēlu Laimoni. Viņa tēvam Rīgā bija drogu veikals, bet Laimonis pilsētā negribēja dzīvot, jo arī viņam patika lauku dzīve. Laimoņa tēvs pazina operdziedātājas Elfrīdas Pakules tēvu, kurš izrentēja “Vecsiljāņus”.
Kad mēs ar Laimoni apprecējāmies, vīratēvs mums šo māju nopirka. Un tā mēs te sākām savu dzīvi — jauni un cerību pilni skaistā plašā lauku sētā. Te arī pasaulē nāca mūsu četri bērni, vienīgi jaunākais dēls Imants piedzima mazajā Kokneses slimnīcā.
Bērnu šūpulis “Vecsiljāņos”
Mūsu ģimenē pirmās trīs bija meitas: Biruta, Skaidrīte un Baiba, tad piedzima dēli — Jānis un Imants. Biruta Rīgā beidza vidusskolu un joprojām ar ģimeni tur dzīvo. Skaidrīte mācījās Skrīveros un palika tur strādāt. Tagad dzīvo Jelgavā. Baiba piedzima 1944. gadā — laikā, kad Bebriem tuvojās frontes līnija.
Viņa bija tikai nedēļu veca, kad mūs izdzina no mājām, lai dodamies bēgļu gaitās uz Straupi, kur bija vīratēva dzimtās mājas. Tomēr tik tālu netikām, palikām Siguldā. Mežā bija armijas bunkuri, tur kādu nedēļu arī dzīvojām. “Vecsiljāņos” kā jau lielā mājā bija gan armijas štābs, gan dzīvoja virsnieki un karavīri. Paši mitām pagrabos un pāris istabiņās. Pirms bēgšanas aizsaulē pavadījām tēvu, bet māte pie mums nodzīvoja ilgu mūžu.
Bēgļu gaitās
Arī no meža bunkuriem mūs padzina un pēdējās bēgļu gaitu dienās kopā ar kaimiņiem apmetāmies Allažu mežā. Tā prom no mājām bijām veselu mēnesi. Grūti bija ar bērniem un pavisam mazo Baibiņu. Vajadzēja gan pabarot, gan autiņus mazgāt un žāvēt. Arī vecākās meitiņas bija jāuzmana, bērni bija tik kustīgi, bet visapkārt daudz karavīru un šāviņu. Tad nāca krievu armija, un bēgļiem ļāva braukt mājās.
Braucām neziņā — vai māja vispār vēl būs, varbūt mūs gaidīs tikai drupas? Tomēr māja nebija nopostīta, to mums paziņoja citi bēgļi, kurus ceļā satikām, tāpēc bijām laimīgi savā īpašumā. Daudz kas tomēr bija izvazāts, dažas ēkas nodegušas, tāpēc visiem bija daudz darba apkārtnes sakopšanā. Mūsmājās dzīvoja arī īrnieki — cilvēku bija daudz, bet visi bijām draudzīgi. Nebija jau par ko naidoties, jo mēs ar vīru ar citiem labi satikām, ienaidnieku mums nebija.
Nebeidzamie darbi
Tā saimniekojām. 1944. gada beigās vīru iesauca armijā, paliku ar bērniem un māti viena. Bija divi zirgi, pāris govju un citi mājlopi. Mums palīdzēja kaimiņi. Vīrs no kara atgriezās. 1947. gadā piedzima vecākais dēls Jānis un pēc viņa jaunākais — Imants. Māte pieskatīja bērnus, par to esmu viņai visu mūžu pateicīga, mēs ar vīru darījām visus lauku darbus, blakus viņam gan sēju, gan ecēju un sienu pļāvu. Dzīvojām labi, lai arī strādājām no agra rīta līdz tumsai, tomēr iztikām, arī nodokļu tiesai graudus izaudzējām. Par laimi, uz Sibīriju mūsu ģimeni neaizveda. Vienīgi māsa Alise no Rīgas devās uz Vāciju un vēlāk uz Kanādu. Vīrabrālis nokļuva Austrālijā. Nu jau viņi abi mūžībā.
— Un tad sākās kolhozu laiki…
— Visi kolhozā smagi strādājām. Vīrs bija kaltes pārzinis, es strādāju noliktavā. Bērni mācījās gan Bebros, gan citviet. Mūsu lielajā mājā bija gan kolhoza kantoris, gan kino rādīja, gan pašdarbnieki pulcējās. Bebrēnieši vienmēr ir dziedājuši un dejojuši. Lai arī kolhozā sākuma gados nopelnīt varēja maz, strādājām savos dārzos, audzējām lopus. Tā dzīvoja daudzi, darbs bija vienmēr un arī svētkus svinējām, kā pratām. Nebija mūsu pusē nekādu politisku šķelšanos, tāpēc dzīvojām diezgan mierīgi.
Zelta kāzas dzimtajā pusē
— Cik ilgi kopā ar Laimoni nodzīvojāt?
— Sagaidījām pat zelta kāzas, 1990. gadā aizbraucām uz Gulbenes luterāņu baznīcu, kurā esmu kristīta, iesvētīta un laulāta. Bērni sarīkoja skaistas zelta kāzas, visi bijām kopā. Tāpat bija arī šovasar, kad svinējām manu deviņdesmito dzimšanas dienu.
Laimonis aizgāja mūžībā 1999. gadā. Nereti par viņu domāju un tagad atceros, kā dzīvojām, kā bērnu ģimenes veidojās, kā pieņēmām znotus un vedeklas, kā priecājāmies par katru bērniņu un mazbērniņu. Labi satiku ar vīramāti un vīratēvu, tāpat arī Laimonis ar maniem vecākiem. Mūsu bērni paši izvēlējās “otrās pusītes”. Tagad lielajā mājā esmu kopā ar vecākā dēla Jāņa meitu Mairu, znotu Juri un viņu dvīņiem Reinholdu un Rūdolfu, kuri mācās 2. klasē.
— Vai jūs pati izvēlējāties, ar kuru no bērniem dzīvot “Vecsiljāņos”?
— Gadu gaitā lielā māja kļuva tukšāka, jo bērni iekārtoja savas dzīves atsevišķi. Teicu, lai kāds nāk un dzīvo kopā ar mani “Vecsiljāņos”, citādi viena lielajā mājā nepalikšu. Ja nē, iešu pie kāda no viņiem. Visi atteicās, jo neesot līdzekļu lielās mājas remontam. Vienīgi mazmeitas Mairas vīrs Juris atsaucās manam aicinājumam, un nu mēs visi dzīvojam kopā. Juris māju pārveidojis līdz nepazīšanai, tā ir tik skaista, ka nebūtu kauns pašu prezidentu uzaicināt ciemos.
Atmiņā skolas laiks
— Garajā mūžā esat daudz piedzīvojusi. Kuras atmiņas jums ir spilgtākās?
— Skolas gadi. Tie manā dzīvē bija arī vieglākie gadi. Mācīties man ļoti patika, skola bija astoņus kilometrus no mājām, tāpēc dzīvoju internātā. Taču brīvdienās vienmēr biju mājās un palīdzēju vecākiem.
Pamatskolā mācījos sešus gadus, vidusskolā — četrus. Vidusskolā mums mācīja mājturību un sagatavoja saimniekošanai laukos. Man ļoti patika darināt rokdarbus, tikai laika vienmēr bija par maz. Tagad laiks būtu, bet rokas nav tik veiklas un arī acis jāsargā, lai gan ikdienā iztieku bez brillēm. Tomēr visvairāk man patīk gatavot ēdienus, un virtuve ir mana mīļākā vieta. Vēl nesen rūpējos gan par ģimenes, gan saimniecības strādnieku pabarošanu. Tagad saimes galds ir mazāks, un mazmeita, mani saudzēdama, neļauj ilgi pie plīts darboties.
— Kāds ir jūsu dzīvesprieka un izturības noslēpums? Varbūt laimīgā laulības dzīve?
— Bez mīlestības ar Laimoni nedzīvoju, satikām un cienījām viens otru. Mīlējām savus bērnus, dažreiz sapratāmies pat bez vārdiem. Centos vienmēr rūpēties arī par sevi, lai labi izskatītos. Arī ēdienu gatavoju vienkāršu, bet veselīgu. Cilvēku stipru dara tuvinieku un draugu kopāpulcēšanās. Visi bērni mūsu lielajās mājās ir kāzas nosvinējuši, un visos svētkos mēs esam kopā.
Man nav laika domāt par slimībām, jo allaž apkārt ir savējie. Jāuzklausa un varbūt arī jāsabar. Dzīvoju labas domas domādama un visiem labu vēlēdama. Veselību saglabāt, manuprāt, palīdz atmiņām pārpilnā skaistā māja un zeme, no kuras, ejot basām kājām vai rušinoties tajā, saņemu daudz enerģijas.
Sāpina māju drupas
— Ko jūs domājat par mūsdienu Latviju?
— Sāp sirds, ka Latvijai tik grūti klājas. Kad pabraucam pa Latgali vai citur, var redzēt nopostītas mājas un fermas. Kā pēc kara! Smagi kļūst, laukos redzot tukšās mājas un ubagus Rīgas ielās. Drupu ir daudz, jo liela daļa lielo māju īpašnieku ir gājuši bojā. Skumji, ka veca ābeļdārza vidū tikai mājas skurstenis slejas debesīs… Tad sev saku — paldies Dievam, ka manai dzimtai tāds liktenis nebija jāpiedzīvo.
Par savu dzīvi nežēlojos. Daudz strādājām, lai kaut ko iemantotu un bērnus izglītotu. Sirdsmiers gūts, laukos dzīvojot un vienmēr strādājot. Kad vīrs bija karā, lai nebūtu drūmas domas jādomā, strādāju. Lai labi justos, man vienmēr ir jākustas, jāiet, jābrauc, kaut kas jākārto. Darbs ir vislabākās zāles pat tagad — pa virtuvi rosoties vai mazmazbērnus pieskatot. Katra diena ir notikumiem bagāta — allaž kāds savējais atbrauc, visi kā bites lido ap mani. Esmu bērniem vajadzīga, un tas ir pats galvenais, kas man dod spēku dzīvot un gaišu skatu lūkoties gan savā, gan Latvijas nākotnē. Esam taču vienaudzes!
VĀRDS, UZVĀRDS: Austra Midega.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1918. gada 22. jūlijs, Gulbenes rajona Galgauskas pagasta “Ozoliņi”.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, absolvēta Jaungulbenes mājturības vidusskola.
ĢIMENE: atraitne, pieci bērni, deviņi mazbērni, desmit mazmazbērnu.
VAĻASPRIEKS: ēdiena gatavošana.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
