Jaunjelgavietim Leopoldam Rubim šoruden aprit 85 gadi. Tas ir tikai nedaudz mazāk nekā viņa dzimtajai Latvijai.
Kad ierodos pie Leopolda kunga ciemos, man pretī nāk sirms stalts kungs, kura gaita un stāja liecina par spēcīgu un nelokāmu raksturu.
Sarunas laikā ne reizi vien apbrīnoju savu sarunbiedru, kurš, tāpat kā daudzi viņa laika biedri, piedzīvojis ne mazumu likteņa triecienu un negaidītu pavērsienu. Bet tie Leopolda kungu nav salauzuši, bet gluži pretēji – norūdījuši un padarījuši stiprāku.
Kā no vēstures grāmatas
Sirmā kunga dzīves gājums ir gluži kā no Jaunāko laiku vēstures grāmatas. Pēc skolas beigšanas iesaukts latviešu leģionā, guvis kara laika rūdījumu, piedalījies 1943. gada 16. marta kaujās pie Veļikijas upes, kurās krita daudzi dienesta biedri. Vairākkārt ievainots, reiz ļoti smagi, tomēr vienmēr ticis uz kājām un atgriezies frontē. “Vēl tagad man mugurkaulā ir šķemba”, nosaka Leopolda kungs. Līdz pēdējai kara dienai piedalījies cīņās, kas norisinājās Kurzemes katlā. Pēc kara izsūtīts uz Sibīriju, un neņemot vērā piedzīvotās šausmas, mocības un slimības, Leopolda kungs ar patiesu sajūsmu stāsta par Sibīrijas skaisto dabu, vienlaikus norādot: „Es nevainoju krievu tautu, tas bija režīms, kurš pret mums tā izturējās.”
Par spīti gadiem, Leopolda kungam ir fantastiska atmiņa un enciklopēdiskas zināšanas par Latvijas vēsturi, īpaši par Otrā pasaules kara laika notikumiem Latvijā.
Kara “skolas” nežēlīgās mācības
Leopolda kunga dzimtā puse ir Kurzemē, Stendes apkaimē. Tēvs bijis pasta darbinieks, māte — mājkalpotāja. Skolas gaitas pagājušas Talsu ģimnāzijā, kur pastiprināti apguvis valodas — angļu, vācu un latīņu. To laiku Leopolda kungs atminas ar sirsnību un sajūsmu. “Mums bija vislabākie skolotāji”, nosaka sirmais kungs. Pēdējo ģimnāzijas gadu Leopolda kungs pavada Rīgā, uz kurieni devies, lai apgūtu amatu. Tas arī veiksmīgi izdodas, un Leopolds iegūst rēķinveža diplomu. Ir pienācis lielo pārmaiņu un Latvijai drūmo notikumu laiks. Sākas pirmā padomju okupācija, pēc tam Otrais pasaules karš un vācu okupācija. Šajā laikā jaunais Leopolds ir iestājies Aizupes meža tehnikumā, ko veiksmīgi beidz. Pēc tehnikuma beigšanas Leopoldu iesauc latviešu leģionā. Seko kara laika “skola” ar savām nežēlīgajām mācībām.
Pēc kara Leopoldu, tāpat kā daudzus viņa likteņa biedrus, izsūtīta uz Tālajiem Austrumiem. Pēc tam iesaukts padomju armijā, un mājās viņš var atgriezties tikai pēc septiņiem gadiem.
Sveces iededz vienmēr
Atgriezies mājās, Leopolds sāk strādāt dzelzceļa dienestā vēlāk viņu paaugstina darbā, un vīrs dodas uz Rīgu. Līdz pat pensijas gadiem Leopolda kungs dzīvo un strādā Rīgā, ieņemot dažādus vadošus amatus. Tur arī sastop savu nākamo sievu, kuras dzimtas saknes rodamas Jaunjelgavā. Dodoties pelnītā atpūtā, Leopolds Rubis ar kundzi atgriežas viņas dzimtajā Jaunjelgavā.
Sākoties Atmodas laikam, Leopolda kungs aktīvi darbojas Tautas frontē un piedalās Latvijas neatkarības atjaunošanā. “Arī tagadu valsts svētkos mājās iededzam sveces, tāpat kā to darījām tad, kad tas bija aizliegts,” Leopolda kungs aktīvi darbojas arī „Daugavas Vanagu” kustībā un kopā ar domubiedriem katru gadu dodas uz Jaunjelgavas kapiem, lai pie Latvijas Brīvības cīņu dalībnieku pieminekļa godinātu kritušos.
Ar savu pozitīvismu un dzīves rūdījumu Leopolda kungs varētu būt piemērs mūsdienu jauniešiem, kuri sūdzas par grūto dzīvi. Ja vairāk būtu šādu cilvēku, mūsu valsts būtu bagātāka un stiprāka.
