Lai uzzinātu cik ”mīksta” ir mūsu ekonomikas piezemēšanās, devos pastaigā pa Aizkraukles pilsētu un tās veikaliem.
Pilsētā ir sācies ”melnā cauruma” posms. Cilvēku kļūst aizvien mazāk, to varu novērot pa savu mājas logu. Nav vairs tās rosības, kas bija kādreiz. Un kāpēc lai būtu? Mūsu pilsētas ”industriālais gals” kļūst aizvien ”plānāks”, ražotnes samazina darbinieku skaitu, apgrozījumu, vienu aizver pavisam, cita vēl plāno to darīt, bet vēl kāds cer, ka viss būs labi, vajag tikai pārciest ”smagos” laikus. Bet, ak, vai, dzīvot gribas šodien!
Par izvēli, par izvēli būs šis stāsts! Sāku no tirgus. Pulksteņa rādītāji tuvojas pusdienlaikam, bet tirgus angārā ir tikai pārdevēji un kādi trīs pircēji. Pie āra galdiņiem sēž tikai pāris zemnieku ar pašaudzēto lauku produkciju. Pie kāda vīra pieeju, lai iegādātos ābolus. ”Man, lūdzu, kilogramu,” saku. ”Tik vien?”. Pauze… ”Kur visi ir? Nav kas pērk.” Turpinu veikalos. Kāda sieviete stipri panēsātos zābakos, nostājusies pie sieru vitrīnas, cilā vienu, cilā otru siera gabalu, līdz izvēlas lētāko. Vēl kādā veikalā, kur saldumi un rotaļlietas ieņēmušas pašus zemākos plauktus, kārdinājumā krīt kāda maza meitene. Savos bērnam paredzētajos iepirkumu ratiņos ieliek pāris krāsainu konfekšu paciņu un lelli. Kad bērns pieiet pie mammas, lai parādītu savus izvēlētos pirkumus, māte noliecas pie bērna un kaut ko iečukst ausī. Meitenes sejā redzama vilšanās, un viņa īsi nosaka: ”Labāk lelli.”
Jauns vīrietis pie kases gaida savu kārtu, lai norēķinātos par alus paku, bet iereibis vīrs lūdz piestiķēt 45 santīmus pusstopam. Kāda ļoti solīda kundze, acīmredzot pensionāre, pie kases izliek savus pirkumus. Pārdevēja nosauc summu, kas jāmaksā, taču pensionāre kautrīgi atzīstas, ka naudiņas biezpiena paciņai nepietiks, lai liek malā. Jaunais vīrietis ar alus paku sniedz pārdevējai pāris dzelteno monētu un ar acīm norāda, ka tas kundzei.
Dzīves kvalitāti šobrīd varētu mērīt ar lietotā apģērba veikalu daudzumu, to mums tagad ir tik daudz, ka rodas sajūta — esam atgriezušies deviņdesmitajos gados. Var jau būt, ka šobrīd taupām labākas nākotnes vārdā, bet ko darīt tiem, kam nākotne sen jau ir īsāka kā pagātne? Ko darīs to daudzo sabūvēto lielveikalu īpašnieki, kad mūsu ”industriālais gals” būs pagalam? Vai tiešām savu ekonomisko izaugsmi spēsim balstīt uz tirdzniecību? Vai patiesi jaunatne paliks te dzīvot, lai strādātu lielveikalos un valkātu ”humpalas”? Par izvēli, par izvēli ir šis stāsts.
