Pirms mēneša biju aizgājusi uz Indriķa jauno darbavietu. Ak, Dievs! Ko es ieraudzīju! Pār Indriķi pārliekusies kāda skaistule, čukst viņam kaut ko ausī, bet mugurā viņai svārciņi, kas gan vairāk atgādina jostu. Un, ja jūs redzētu, kā Indriķis staroja! It kā “Zelta drudzī” lielo laimestu dabūjis! Man iekšā viss tā sagriezās, ka nolēmu viņam atriebties. Izdomāju, ka arī man vajadzīgs draugs. Visām normālām sievietēm tādi ir. Žurnālos pat vietas nepietiek, lai par visām veiksminiecēm uzrakstītu.
No Rozālijas dzirdēju, ka vīriešu piesaistīšanai jāēd daudz medus. Bet man taču tas nemaz negaršo! Lietas labā ēdu to lielām karotēm. Mēneša laikā izēdu trīslitru burku. Bet rezultātu pagaidām nav. Vienvakar gan tumsā man sauca: ”Meitenīt, pagaidiet!”. Domāju, ka grib iepazīties, bet viņš prasīja 20 santīmu. Kad iedevu, pateica: “Paldies, ”muterīt”!”. Nebūtu devusi.
Varbūt recepte iedarbosies vēlāk?
Bet pagaidām laikam tomēr biežāk iešu uz Indriķa darbavietu. Uzšuvu arī sev jaunus svārkus ar četriem šķēlumiem. Bez kontroles viņu tomēr atstāt nevar. Citādi pēdējā laikā kļuvis pārāk smaidīgs. Apreibis ka runcis marta saulītē!
