Pagājušajā nedēļā rosinājām piedalīties fotokonkursā “Te ir mana dzimtene”. Pirmā tam atsaucās aizkraukliete Jūlija Smane.
Viņa atnesa fotogrāfijas un arī pastāstīja, kāpēc konkursam izvēlējās tieši tās.
Ināra Sudare
Stāstot par savu mīļāko fotogrāfiju, Jūlijas kundzei pār vaigu norit asara, jo saldi rūgts kā ievas smarža ir šis stāsts.
— Attēlā redzamas manas dzimtās mājas Latgalē, — stāsta Jūlijas kundze. — Tur aizritēja mana bērnība līdz 14 gadu vecumam. Pēc tam mūs, septiņus cilvēkus, izsūtīja uz Sibīriju. Vēlāk dzimtenē atgriezāmies visi, bet pieci nu jau staigā aizsaules dārzos. Esam palikušas divatā ar māsu. 1993. gadā dzimtās mājas atguvām. Taču no 1999. gada mājas stāv tukšas. Nav kas tajās dzīvo. Māja ir sešus kilometrus no Viļāniem, un tai ir vajadzīgs remonts. Reizi nedēļā atbrauc autoveikals. Ja materiālie apstākļi būtu labāki, viens no dēliem labprāt tur dzīvotu. Bet tagad pāris reižu gadā te braucam ciemos kā pie mīļas labas draudzenes. Man tā ir arī tikšanās ar atmiņām, un te ir mana mīļākā vieta pasaulē. Tikai ļoti sāp sirds, kad jābrauc prom.