Kad pagājušajā nedēļā kādā žurnālā ieraudzīju attēlus no Rīgā nesen atklātās fotogrāfiju izstādes, nodomāju, vai tikai mākslinieks ir vesels un vai viss, kas ir atļauts, mums ir derīgs. Runa ir par mākslinieka Kristiana Brektes personālizstādi “Morgs” galerijā “1. stāvs”. Lai to apskatītu, nemaz nav jāiet galerijā. To var redzēt arī no ielas, jo fotogrāfijas ir izgaismotas un labi saredzamas.
Nezinu, kāds ir izstādes rīkotāju mērķis, bet par to, ka cilvēki no tās iznāk ar nelabumu pakrūtē un negatīvu emocionālu šoku, esmu pārliecināta. Deviņās lielformāta bildēs nofotografēti ielās miruši dzīvnieki neilgi pēc viņu nāves. Mākslinieks ar to it kā gribējis parādīt dzīvības un nāves netveramo trauslumu. Nezinu gan, vai tad, ja cilvēki ieraudzīs to, kas palicis pāri no kaķēna, kad viņam pārbraukusi mašīna, viņš par dzīvību un nāvi sāks domāt biežāk.
Nebrīnīšos, ja mākslinieka nākamās izstādes nosaukums būs “Morgs 2” un tajā fotomodeļi būs cilvēki.
Lai kā mākslinieks skaidrotu izstādes mērķus, tā ir vēlme piesaistīt skatītāju uzmanību ar kaut ko šokējošu. Tikai vai traģiski bojāgājuša dzīvnieciņa nāves mirkļa publiskošana atbilst morāles un ētikas normām?
Tā jau ir novirze, ja cilvēks ”taisa mākslu”, redzot ciešanas. Arī izstādes anotācijā uzsvērts, ka tajā “nav ne skeletgalvu, ne ziedu, bet ir daudz svaigu asiņu”. Taču ar tām tīk “spēlēties” ne tikai māksliniekam. Pirms neilga laika raidījumā “Mārtiņa Sirmā ēdienkaratē” rādīja kā nokāva vistu un kā viņa lēkāja bez galvas. Bez šī skata raidījuma veidotāji acīmredzot nevarēja iztikt. To varētu attaisnot tikai tad, ja tā būtu veģetārisma reklāmas filma.
Vēlāk paši brīnāmies, kāpēc, piemēram, internetā parādās paziņojums un zīmējumi, kuros attēlots, kā tiek apšauti bērni, pieaugušie, slavenības — pazīstami mūziķi.
